Muzejs kā mācīšanās vieta

Abstract

Darbā tiek pētīta muzeja darbība sabiedrības izglītošanā un veidi, kā muzejs gūst idejas izglītības programmu īstenošanai. Darba mērķis ir noskaidrot akadēmiskajā literatūrā raksturotās teorijas un pieejas muzeja izglītojošo funkciju pētniecībā un uz šī pamata veikt empīrisku pētījumu par muzeja izglītojošo lomu un nozīmi Latvijā. Pētījumā ir izmantotas trīs teorētiskās pieejas – sociālās mācīšanās teorija, robeţobjekta teorija un Pjēra Burdjē idejas par kultūras un sociālo kapitālu. Empīriskās datu vākšanas metodes ietver intervijas ar ekspertiem un novērojumus, bet datu analīzē izmantota kodēšana un teorijas virzīta analīze. Pētījumā secināts, ka mācīšanās muzejā notiek caur pieredzes apmaiľu, kā arī noskaidrota komunikācijas nozīme mācīšanās procesos.

The research studies museum’s activities on educating society and ways on how museum gains ideas for its educational programs. The goal is to find academic literature theories and approaches that describe museum's educational function and on this basis to carry out an empirical study of the museum's educational role in Latvia. Three theories are used - social learning theory, boundary object theory and Pierre Bourdieu's ideas on cultural capital. Empirical data collection methods include interviews with experts and observations. Coding and theory-based analysis is used to analyze the data. The study concluded that learning in the museum occurs through the exchange of experience, as well as established the importance of communication in the learning process.