Valsts teritorijas atdalīšanās kā tiesu uz pašnoteikšanos viens no tiesiskajiem realizēšanas veidiem

Abstract

Ņemot vērā to, ka mūsdienu starptautiskajās tiesībās tautu tiesības uz pašnoteikšanos aizvien nav noregulētas pietiekoši skaidri un pastāv ļoti plaša viedokļu dažādība par to, kādos apstākļos tiesības uz pašnoteikšanos var tikt izmantotas, ir nozīmīgi analizēt šos jautājumus konstruktīvā un secīgā manierē. Atsaucoties uz iepriekš minēto, kā arī uz vienu no tiesību uz pašnoteikšanos īstenošanas veidiem, proti, valsts teritorijas atdalīšanos no jau pastāvošas valsts, kas beidzamajā laikā ir kļuvis īpaši aktuāls tieši dēļ notikumiem Krimā, autors pētījuma ietvaros pievērsīsies šo sarežģīto jautājumu risināšanai. Pētījuma rezultātā autors noteiks tiesību uz pašnoteikšanos dažādo dimensiju piemērošanas iespējamību un piemērošanas šķēršļus mūsdienu starptautiskajās tiesībās.

Taking into account that that the contemporary international law is still rather unclear as to the normative base and the contents of the right of self-determination of peoples as well as the highly diverse opinions as regards the extent of the exercise of the right of self-determination of peoples, it is necessary to approach this issue in a constructive and structural manner. Given that as well as the late topicality of one of the external aspects of the people’s right to self-determination in the context of the happenings in Crimea, namely, secession, the author will address these complicated issues. Consequently, the author will assess the potential scope and circumstances, in which different dimensions of the right of self-determination could be applied in practice as well as the obstacles that might occur during the process of exercise of these rights.