Analoģijas izmantošanas ierobežojumi Latvijas tiesību sistēmā

Abstract

Analoģija kā tiesību tālākveidošanas metode ir viens no risinājumiem objektīvi nepilnīga likuma problēmai. Gan analoģijas piemērošanai, gan analoģijas piemērošanas ierobežojumiem var rast pamatu konstitucionāli nostiprinātos tiesību principos. Maģistra darbā pētīti analoģijas izmantošanas ierobežojumi Latvijas tiesību sistēmā, un atbilstoši veidam, kā šis jautājums literatūrā tipiski ticis apskatīts, lielākā uzmanība pievērsta analoģijas izmantošanas ierobežojumam krimināltiesībās, saistot to ar maksimu nullum crimen, nulla poena sine lege. Autore analizē atsevišķu Krimināllikuma Sevišķajā daļā izmantoto jēdzienu saturu, kā arī atvērta veida uzskaitījuma izmantošanas pieļaujamību krimināltiesību normas konstrukcijā, tostarp izdarot secinājumus par valodas semantiskā un sintaktiskā aspekta saistību ar analoģiju tiesībās.

Analogy as a method of further development of law is one of the solutions to the problem of objectively imperfect law. Both the application of analogy and the restrictions of application of analogy are founded in principles of constitutional importance. In the master’s thesis the author researches the restrictions of application of analogy in Latvian legal system, and, according to the manner this problem has typically been viewed, most of the attention is paid to the restriction of application of analogy in criminal law in the context of maxim nullum crimen, nulla poena sine lege. The author analyses the content of several concepts included in the Special Part of the Criminal Law, as well as the admissibility of using eiusdem generis formulations in the construction of norms in criminal law, making conclusions, inter alia, about the connection between the semantic and syntactic aspects of language and analogy.