IURA NOVIT CURA sacīkstes principa kontekstā

Abstract

Viens no civilprocesa pamatprincipiem ir sacīkstes princips, atbilstoši kuram puses savas procesuālās tiesības īsteno sacīkstes formā, kas attiecībā uz prasītāju īstenojas arī tajā, ka viņš izvēlas, kādu prasību tiesā celt un kādā materiāltiesiskā tvērumā prasības pieteikumā norādītos apstākļus ietvert. Līdz ar to autore nepiekrīt judikatūrā atzītajam, ka prasības pamats ir nevis tiesību norma, bet gan faktiskie apstākļi, kuri rada prasījumu. Pretēji minētajam, autore secina, ka prasības pamats ir gan apstākļi, gan tiesību norma, kura jānorāda prasītājam, jo tiesai nav pienākums pašai meklēt tiesību normu ar tādām tiesiskām sekām, kas satura ziņā atbilst prasītāja prasībai, tāpat kā tiesai nav pēc savas iniciatīvas jāizvērtē visi iespējamie prasījuma pamati, ja prasītājs tādus pats nav izvirzījis. Minētais ir tiešā sakarā ar to, ka tiesnesis pušu sacīksti civilprocesā uzrauga kā neitrāls, objektīvs un bezkaislīgs vērotājs no malas, kurš vadās tikai pēc likuma un atsevišķos likumā paredzētos gadījumos arī pēc vispārējiem tiesību principiem, vienmēr ievērojot aizliegumu nepārsniegt prasījuma robežas. Tādējādi likuma prasību izpildīšana ir obligāta kā pusēm civilprocesā, tā arī tiesai un neviens ar likuma nezināšanu – vēl jo vairāk tiesnesis – nevar atrunāties. Līdz ar to pirmskara laika tiesībzinātnieka profesora Vladimira Bukovska tēze „jura novit curia – tiesai pašai jāzin likumi un jāpiemēro tie ne tikai pēc likuma burta, bet arī pēc likuma gara”, kuras nozīmi atklāt ir šī darba mērķis, mūsdienās ir iedzīvināta Augstākās tiesas praksē kā tiesību princips, bet vienlaikus ir tiesneša zināšanu pašsaprotama prasība. Analizējot Augstākās tiesas praksi autore konstatēja, ka dažkārt princips iura novit curia tiek piemērots nekritiski, bez atbilstošas metodoloģijas un neskatoties uz principu kolīzijas situāciju, kas savukārt grauj vienlīdzīgas pušu tiesības un ietekmē likumīgu tiesas procesu. Autore secina ka norāde Augstākās tiesas spriedumā uz iura novit curia principu nevar būt saistīta ar aicinājumu zemākas instances tiesai piemeklēt prasītāja vietā prasības pieteikumā norādīto faktisko apstākļu pareizu materiāltiesisko ietvaru, jo minētais princips nepiešķir tiesai rīcības brīvību pēc sava ieskata pārkvalificēt prasības pamatu gadījumā, ja prasītājs cēlis defektīvu prasību, t.i. prasības pieteikumā norādītos faktiskos apstākļus ietvēris nepareizā materiāltiesiskā tvērumā.

One of the principles of the civil procedure is the adversarial principle. According to it parties exercise their procedural rights by way of adversarial proceedings which in regards of a plaintiff also realizes in his choice of what kind of actions to bring in and in what material scope circumstances indicated in a statement of claim enclose. Thereby author cannot agree with the acknowledgement in the case law that the basis of an action is not the legal norm but factual circumstances that cause the claim. Contrary the mentioned author came to a conclusion that the basis of an action are both circumstances, and legal norm which must be indicated by the plaintiff because court has no obligation to search a legal norm containing legal consequences meeting plaintiffs claim, as well as court has no obligation to evaluate all possible basis of an action, if plaintiff has not brought them forward by himself. Mentioned above is in direct connection with the fact that judge supervises parties adversarial proceedings in civil procedure as neutral, objective and passionless detached observer who guides only by the law and in particular cases provided in law – by general principles of law but at the same time complying with the prohibition not to exceed the extent of what is claimed. Thus enforcement of the provisions of the law is mandatory to parties of civil procedure and to the court, and no one can excuse himself with not knowing the law, especially a judge. Thereby pre-war time legal scholar’s and professor’s V. Bukovskis thesis “jura novit curia - court must know the law and must enforce it not only by the letter of the law but also by the spirit of the law” which is put into practice in the Supreme Court case law as the principle of law, is judges' knowledge self-evident requirement. Analysing the case law, author established that at times principle jura novit curia is applied uncritically without appropriate methodology and irrespective of collision of principles which for its part impinges equal rights of the parties and affects legitimate judicial process. Author arrived at a conclusion that indication in the judgement of the Supreme Court on jura novit curia principle cannot be entailed with summons to the lower instance court to choose in plaintiff’s stead proper material framework of factual circumstances indicated in the statement of the claim, because mentioned principle does not grant court with freedom of action to retrain basis of an action in its own fashion in event when plaintiff has brought defective action, i.e., enclosed factual circumstances indicated in the statement of claim in the incorrect material scope.