Taisnīgas un saprātīgās izmantošanas princips un tā statuss attiecībā uz robežšķērsojošiem fosilio un artēzisko pazemes ūdeņu horizontiem

Abstract

Dzeramais ūdens ir visas dzīvības pamatā un 97% no tā tiek iegūts no pazemes ūdeņiem jeb pazemes ūdens horizontiem. Līdzīgi kā virszemes ūdeņi, arī pazemes ūdens horizonti nereti šķērso vienas vai vairāku valstu robežas, līdz ar to tie atrodas vairāku valstu jurisdikcijās vienlaicīgi, tādejādi radot potenciālu konfliktam par to lietošanu un taisnīgu sadali. Lai arī pazemes ūdeņu loma ir tik būtiska visa dzīvā pastāvēšanā, tā ir viena no vissliktāk tiesiski regulētajām jomām starptautiskajās vides tiesībās. Galvenokārt robežšķērsojušu ūdens resursu sadali regulē vispārēji tiesību principi, un viens no svarīgākajiem ir taisnīgas un saprātīgas izmantošanas princips. Tas plaši attiecināts uz tādām robežšķēršojošām ūdenstecēm kā ezeriem un upēm, kā arī uz tādiem pazemes ūdens horizontiem, kas ir hidroloģiski savienoti ar šādu ūdensteci, un ir pieņemts, ka attiecībā uz šiem ūdens avotiem šim principam ir paražas spēks. Tomēr dabā ir arī tādi robežšķērsojoši pazemes ūdens horizonti, kuri ir nodalīti no jebkādām ūdenstilpnēm un to lietošana ir atkarīga no valstu, kuras to savstarpēji dala, ieskatiem. Turklāt liela daļa no tiem tiek strauji iztukšoti, kas pakļauj nākotnes paaudzes nopietnam dzeramā ūdens trūkuma riskam. Pētījuma mērķis ir noskaidrot, vai taisnīgas un saprātīgas izlietošanas principam piemīt paražu tiesību normas spēks arī attiecībā uz artēziskiem un fosiliem pazemes ūdens horizontiem. Lai to sasniegtu, autore pēta un salīdzina pazemes ūdens horizontu veidus un to atšķirības, analizē taisnīgas un saprātīgas izmantošanas principa saturu dažādos starptautiskajos dokumentos, pēta valstu un tiesu praksi. Darba izstrādes rezultātā tiek noskaidrots, ka taisnīgas un saprātīgas izmantošanas principam ir paražu tiesību normas spēks ne vien attiecībā uz gruntsūdens horizontiem, bet arī uz artēziskiem un fosiliem pazemes ūdens horizontiem.

Drinking water is the source of life and 97% of it is provided by groundwater or aquifers. Like surface waters, aquifers often are transboundary, thus, they are under more than one state’s jurisdiction, which provides the potential for water management and equitable apportionment conflicts. Despite the importance of groundwater, it is one of the poor-regulated fields in international environmental law. It is mainly based on general principles form which one of the most important is the principle of equitable and reasonable utilization. It has been well recognized and applied on the matter of transboundary watercourses like rivers, lakes and hydrologically linked aquifers. Moreover, it has been recognized as an international customary law. But there are numerous transboundary aquifers which are not hydrologically linked to any watercourse and the utilization of them is fully dependant on the policy of the sharing states. In addition, many of such aquifers are overstressed, that places future generation in a grave danger of lacking drinking water. The purpose of this research is to find out whether the principle of equitable and reasonable utilization has been recognized as a customary rule towards confined and fossil aquifers. In order to achieve the objective of this research, the author investigates and compares thypes of aquifers, analyzes the content of the principle of equitable and reasonable utilization in different international documents, researches state practice and case law. As a result of this research, it is confirmed that the principle of equitable and reasonable utlization is a cutomary rule towards confined and fossil aquifers.