Dažādu autoimūnas orbitopātijas ārstēšanas taktiku izvērtējums pacientiem ar Greivsa orbitopātiju

Abstract

Greivsa slimība ir relatīvi bieži sastopama endokrinoloģiska patoloģija un Greivsa orbitopātija ir visbiežākā šīs slimības izpausme ārpus vairogdziedzera. Greivsa orbitopātija ir saistīta ar būtisku dzīves kvalitātes pasliktināšanos un tā var būt par iemeslu redzes zudumam, tādēļ būtiska ir adekvāta šīs slimības ārstēšana. Pētījuma uzdevumi bija noskaidrot, vai glikokortikoīdu terapija tiek piemērota pacientiem ar klīniski aktīvu Greivsa slimību (atbilstoši slimības vēsturēs fiksētajiem simptomiem un pazīmēm), kādi ir glikokortikoīdu ievades ceļi un kādas ir to ievades shēmas. Tāpat uzdevums bija salīdzināt 2000.g. un 2015.,2016. gadā pielietotās terapijas stratēģijas un izstrādāt ieteikumus, kas ļautu objektīvāk novērtēt pacientu klīnisko ainu un līdz ar to arī izvēlēties optimālāku terapiju. Pētījuma galvenais mērķis bija noskaidrot, cik lielā mērā pētījumā iekļauto pacientu ārstēšana atbilst literatūrā pieejamajai informācijai par adekvātu terapijas taktiku Greivsa orbitopātijas gadījumā. Materiāli un metodes: pētījuma ietvaros retrospektīvi tika analizētas to 64 Greivsa orbitopātijas pacientu slimības vēstures, kas 2000., 2015. un 2016. gadā ārstējušies Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centrā. Datu analīzē tika izmantotas Spīrmena rangu korelācijas, izmantota SPSS 22. versija. Rezultāti: Netika atrasta statistiski ticama korelācija starp Greivsa orbitopātijas klīnisko aktivitāti un dažādām sieviešu (p=0,919) un vīriešu (p=0,421) vecuma grupām. 12 no 64 pacientiem slimība bija klīniski aktīva, glikokortikoīdu terapiju saņēmuši 11 no tiem. Glikokortikoīdu terapiju kopumā saņēmuši 49 no 64 pacientiem, bet klīniski aktīva slimība bija tikai 11 no šiem pacientiem, kamēr 38 pacientiem tā bija neaktīva. 2000. gadā bieži pielietota terapijas shēma ir intravenoza glikokortikoīdu ievadīšana 3 sekojošas dienas pēc kārtas, pēc tam terapiju turpinot perorāli (16 no 21 pacienta). 2015., 2016. gadā pacienti glikokortikoīdu terapiju saņem intravenozi un pēc individualizētas shēmas. Netika atrasta statistiski ticama korelācija starp Greivsa orbitopātijas klīnisko aktivitāti un saņemto glikokortikoīdu kumulatīvo devu (p=0,588). 18 no 48 glikokortikoīdu terapijas pacientiem saņēmuši kādu kuņģa skābi mazinošo medikamentu. Secinājumi: lielākā daļā no Greivsa orbitopātijas pacientiem, kas saņem glikokortikoīdu terapiju, ir ar klīniski neaktīvu slimību, kas, iespējams, skaidrojams ar nepilnīgu simptomu un pazīmju fiksēšanu medicīniskajā dokumentācijā. Saņemtās glikokortikoīdu terapijas shēmas atšķiras no literatūras avotos aprakstītajām shēmām un tās ir mainījušās, salīdzinot 2000. ar 2015.,2016. gadu. Atslēgas vārdi: Greivsa slimība, orbitopātija, glikokortikoīdi, ārstēšana.

Graves’ disease is the most prevalent autoimmune disorder and Graves’ orbitopathy is the most common extrathyroidal manifestation of Graves’ disease. Graves’ orbitopathy can be sight-threatening and, since it is a disease that can significantly impair the quality of life, proper treatment is crucial. The main tasks of the study are as follows: to determine, whether the patients for glucocorticoid therapy are selected on the basis of disease activity (according to documented signs and symptoms in case reports); to evaluate glucocorticoid administration routes and regimens; to identify differences between treatment strategies comparing year 2000 and years 2015, 2016; provide recommendations for more objective assessment of patients and better decision-making on optimal treatment strategies. The main objective is to evaluate the extent to which the treatment schemes of the patients included in this study complies with the recommendations for the treatment of Graves’ orbitopathy that is available in literature. Materials and methods: this was a retrospective study. There were 64 patients with Graves’ orbitopathy included in this study who underwent treatment in Centre of Endocrinology of Pauls Stradins Clinical University Hospital. Spearman rank-order correlations were used to analyze the data with SPSS 22nd version. Results: a statistically significant correlation between clinical activity score and various women (p=0,919) and men (p=0,421) age groups was not found. 12 of 64 patients had clinically active disease and 11 of them received glucocorticoid therapy. There were 49 of 64 patients who received glucocorticoid therapy, but clinically active the disease was for only 11 of them while 38 patients had clinically inactive Graves’ orbitopathy. The most common glucocorticoid therapy protocol in year 2000 was intravenous glucocorticoid administration for 3 consecutive days, following with peroral therapy (16 of 21 patients). In years 2015, 2016 glucocorticoids were received only through intravenous route, treatment plans were individualized. A statistically significant correlation between clinical activity score and cumulative dose of glucocorticoids was not found (p=0,588). 18 of 48 patients who received glucocorticoid therapy, also received gastric acid-suppressive therapy. Conclusions: patients for glucocorticoid therapy are not selected on the basis of disease activity and it could be explained by missing data about signs and symptoms in medical records. Therapy used for the patients included in this study differs from recommendations found on literature sources. Treatment strategies in year 2000 differs from schemes used in years 2015, 2016. Keywords: Graves’ disease, orbitopathy, glucocorticoids, treatment.