Imūnsupresīvās terapijas radītās neiroloģiskās blaknes pacientiem pēc nieru transplantācijas

Abstract

Mērķis: Neiroloģiskas blaknes dažādām imūnsupresīvām zālem nav daudz pētītas un iespējamo blakņu incidences un smaguma atšķirību identifikācia var palīdzēt optimizēt terapiju, lai palīdzētu uzlabot pacientu dzīves kvalitāti pēc transplatācijas. Šī pētījuma mērķis ir salīdzināt incidenci un smagumu neiroloģiskām blaknēm pacientiem, kuri saņem dažāda veida imūnsupresīvu terapiju pēc nieres pārstādīšanas un izvērtēt blakņu incidenci starp sieviešu un vīriešu dzimumiem. Metodes: Pētījums tika viekts Rīgas Paula Stradiņa Klīniskajā Universitātes Slimnīcā ambulatorajā nieru transplantāciju nodaļā. Pētījuma populācija sastāvēja no pacientiem, kuri vismaz sešus mēnešus pēc nieru transplantācijas saņēmuši terapiju ar Prednizolonu, Mikofenolāta Mofetilu un Ciklosporīnu A vai Takrolimu. Pacienti ar izmaiņām zāļu režīmā blakusslimību dēļ, kā vīrushepatītu C vai cukura diabēts, tika izslēgti no pētijuma. Visi pētījuma pacienti aizpildīja anketu ar 17 jautājumiem par blakņu biežumu un smagumu. Rezultāti: 37 dalībnieki tika iedalīti divās grupās, kur 18 saņēma Takrolima terapiju un 19 Ciklosporīnu A kā daļu no imūnsupresīvās terapijas. Divu blakņu incidence bija ar statistiski ticamu atšķirību. Pacienti pieredzēja krampjus, kas notika četriem pacientim (10,81%) Takrolima grupā salīdzinot ar 11 pacientiem (29,73%) Ciklosporīna A grupā ar p vērību 0.027. Muskuļu trīce tika novērota 19 pacientiem (51,35%), no kuriem lielākā daļa bija Takrolima grupā (32,43%) salīdzinot ar Ciklosporīna A grupu (18,92%). Būtiska atšķirība blakņu smagumā bija muskuļu trīcei un nogurumam. Nogurums tika vērtēts kā viegls = 9(47,37%), viegli-vidējs = 4 (21,05%), vidējs = 1 (5,26%) Ciklosporīna A grupā. Noguruma smagums Takrolima grupā viegls = 2 (11,11%),viegli-vidējs = 7 (38,89%), vidējs = 4 (22,22%), aprēķinātā P vērtība 0.043. Salīdznot simptomu atšķirības starp dzimumiem, palielināts muskuļu tonuss bija novērojams biežāk vīriešiem (28,3%) nekā sievietēm (8,10%) ar p=0.046. Polineiropātijas bija ar statistiski ticamu atšķirību zāļu grupās, 4 pacientiem saņemot Takrolimu un nevienam saņemot Ciklosporīnu A. Secinājumi: Autors secina, ka polineiropātijas kā imūnsupresīvās terapijas blakne ir ar statistiski ticamu biežuma atšķirība starp medikamentu grupām. Būtiska atšķirība smagumā un biežumā tika novērota muskuļu trīcei, nogurumam un krampjiem. Muskuļu krampji ietekmēja vīriešus ievērojami biežāk nekā sievietes. Ierobežotas pētījumu populācijas un retrospektīvās datu analīzes dēļ autors iesaka turpmāku izpēti par blakņu incidenci un to smaguma pakāpi.

Aim: Neurologic side effects of different immunosuppression drugs have not been well studied. Therefore, identification of possible differences in side effects incidence and severity may help to optimize therapy, in order to improve quality of life of post-transplant patients. The aim of this study is to compare the incidence and severity of neurologic side effects of patients receiving different regimens of maintenance immunosuppression therapy after renal transplantation and to evaluate the incidence of side effects between male and female gender. Methods: The research was conducted in Pauls Stradins Clinical University Hospital´s ambulatory kidney transplantation ward. The study population consists of patients at least six months after renal transplantation receiving treatment regimens including Prednisolone, Mycophenolate Mofetil and either Cyclosporine A or Tacrolimus. Patients with changes in treatment regimen due to comorbidities, such as Hepatitis C or Diabetes Mellitus, were excluded. All patients received a questionnaire about severity and incidence of 17 side effects. Results: Out of 48 participants 37 were included and divided into two groups with 18 receiving Tacrolimus and 19 Cyclosporine A as part of their therapy. Patients experienced seizures, which occurred in four patients (10,81%) receiving Tacrolimus compared to 11 participants (29.73%) taking Cyclosporine A with a p-value of 0.027, respectively. Muscle trembling occurred with an incidence of 19 patients (51,35%) with the majority in the Tacrolimus regimen (32,43%) group compared to Cyclosporine-A (18,92%). Significant difference of severity of side effects was identified for muscle trembling and fatigue. Fatigue being most relevant compared at mild = 9 (47,37%), mild-moderate = 4 (21,05%), moderate = 1 (5,26%) for Cyc-A. Severity of fatigue showed the following distribution with Tacro: mild = 2 (11,11%), mild-moderate = 7 (38,89%), moderate = 4 (22,22%), p-value was calculated at 0.043, respectively. Comparing symptomatic difference among both genders, increased muscle tension showed higher incidence in males (28,3%) compared to females (8.10%) with p=0.046, respectively. Polyneuropathy showed significant difference in medication groups of four Tacrolimus receiving patients compared to no patients, who received Cyclosporine A. Conclusion: The author concluded that polyneuropathy has significant difference of incidence among both medication groups. Significant difference of severity and frequency of muscle trembling, fatigue and seizures could be identified as well. Furthermore, muscle tensions affected males significantly more often than females. Due to a limited study population and the retrospective nature of this study the author recommends further research about incidence and severity of side effects.