Geriatrijas pacientu ar vecuma nespējas sindromu stacionārās rehabilitācijas perioda rezultātu izvērtējums

Abstract

Nosaukums: Geriatrijas pacientu ar vecuma nespējas sindromu stacionārās rehabilitācijas perioda rezultātu izvērtējums Problēmas raksturojums: Vecuma nespējas sindroms izraisa dažādu organisma sistēmu priekšlaicīgu novecošanos un samazina fizioloģiskās rezerves, palielina stacionārās ārstēšanas biežumu un pazemina dzīves kvalitāti, īpaši akūtu saslimšanu gadījumos. Mērķis: analizēt vecāka gadu gājuma pacientu, kuri pakļauti stacionēšanas riskam vai nespēj turpināt uzsākto akūtās saslimšanas ārstēšanu ambulatori, veselības stāvokli, ņemot vērā, vai viņi bija spējīgi atgriezties savā dzīvesvietā pēc rehabilitācijas noslēguma. Pētījuma metodes: funkcionalitātes izvērtējums tika veikts ārstēšanas sesijas sākumā un noslēgumā, izmantojot funkcionālās patstāvības rādītājus. 7 pacienti tika izslēgti no pētījuma datu trūkuma dēļ. Rezultāti: sieviešu vidū bija novērojami būtiskāki uzlabojumi. Augstākie rādītāji tika sasniegti pašaprūpes, reakcijas un kustību procesos. Zemākie rādītāji tika reģistrēti sociālās kognitivitātes un komunikācijas procesos. Vīriešu vidū augstākie rādītāji tika sasniegti vecuma grupā no 81 līdz 100 gadiem pašaprūpes procesos. 51% no pacientiem tika hospitalizēti savā dzīvesvietā, 47% pacientu tika pārcelti no citas palātas un tikai 2% hospitalizēti aprūpes centros. Pēc rehabilitācijas 91% varēja atgriezties mājās, 7% tika pārvietoti uz citu palātu, 2% varēja atgriezties aprūpes centros. Netika konstatēta korelācija starp rehabiltācijas cikla ilgumu un tās rezultātiem. Secinājumi: pacientu funkcionālie un iesaistes uzlabojumi, pēc funkcionālās patstāvības rādītājiem, bija nozīmīgi. 91% no pacientiem pēc rehabilitācijas spēja atgriezties mājās.

Title: Evaluation of the effects of an inpatient rehabilitation period for geriatric patients with frailty syndrome. Background: Frailty syndrome causes premature ageing and degrading of different systems of the body, and reduces physiological reserves. This increases the institutionalisations and reduces quality of life of the elder people especially when they get acute illness. Objectives: aim of this study was to investigate the conditioning of the elder patients, who were at risk of hospitalisation or could not be send home after the acute illness. To evaluate the improvement of function and participation among the patients, if the patients were able to go home after the treatment. Materials and methods: Evaluation of the function was made in the beginning and in the end of the session by Functional independence measure. 7 patients were excluded due to lack of data. Results: Female patients had improvements in more tasks then male patients. Their improvement was also more significant. Best improvements were achieved in self-care, transfers and locomotion. Poorest improvement was achieved in social cognition and communication. Male patients had best improvements in 81-100 years old group with self-care. 51 % of the patients came to hospital from home, 47 % was transferred from some other ward and only 2 % came from care homes. After rehabilitation 91 % was able to go back home, and only 7 % went to another ward. 2 % went back to care homes. There was no correlation between length of the rehabilitation cycle and results of rehabilitation. Conclusions: Patients showed significant improvements in functions and participation measured by the Functional independence measure score and 91% were able to go back home after the rehabilitation period.