Soda noteikšanas vispārīgie principi

Abstract

Šī pētniecības darba mērķis ir aplūkot to, kā soda noteikšanas principus, nosakot vainīgajai personai soda veidu un mēru, ievēro tiesu praksē. Darbā autore pēta kritērijus, kas ir ņemami vērā pie soda veida un soda mēra noteikšanas, pēc 2013. gada 1. aprīļa, kad stājās spēkā 2012. gada 13. decembra likums “Grozījumi Krimināllikumā” un kā tie tiek ievēroti tiesu praksē. Autore norāda uz nepieciešamību tiesām sniegt motivāciju soda veida izvēlē, vērtējot ne tikai vainīgā personību, bet noziedzīgā nodarījuma raksturu, neaprobežojoties tikai ar noziedzīgā nodarījuma smaguma pakāpes konstatēšanu, un radīto kaitējumu, jo ar katru noziedzīgu nodarījumu tiek nodarīts kaitīgums. Tāpat autore norāda uz nepieciešamību tiesām sniegt motivāciju soda mēra noteikšanā, ne tikai norādot atbildību mīkstinošo un pastiprinošo apstākļu uzskaitījumu, bet arī motivējot, kā šie apstākļi ietekmēja nosakāmo soda mēru, kā arī argumentēt, kāpēc atbildību mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi ir konstatēti, it sevišķi, konstatējot atbildību mīkstinošo apstākli saskaņā ar Krimināllikuma 47. panta otro daļu. Lai gan likumdevējs ir noteicis, ka pie soda mēra noteikšanas ņemami vērā atbildību mīkstinoši un pastiprinoši apstākļi, autore norāda, ka praksē pastāv nelielas nepilnības ar soda mēra noteikšanu pie apstākļiem, kad atbildību mīkstinoši un pastiprinoši apstākļi netiek konstatēti. Pēc autores domām, laika gaitā tās ir iespējams novērst, pilnveidojot kritērijus, kas ir ņemami vērā pie soda mēra noteikšanas. Atslēgas vārdi: soda noteikšanas principi, soda mērs, soda veids

The purpose of this research work is to determine how the principles of punishment, when determining the type and extent of punishment for a guilty person, are respected in court practice. The author studies the criteria to be taken into account when determining the type and extent of punishment, after April 1, 2013 when the Law "On Amendments to the Criminal Law" of December 13, 2012 came into force and how they are observed in court practice. The author points to the necessity for the courts to provide motivation in determining the type of punishment by assessing not only a guilty person’s personality, but the nature of the crime, not merely establishing the degree of criminal act and the damage caused, as each crime is harmful. The author also specifies the necessity for the courts to provide motivation for determining the extent of punishment not only by listing the mitigating and aggravating circumstances, but also by motivating how these circumstances influenced the extent of punishment to be imposed, as well as reasoning why the mitigating and aggravating circumstances were established, finding out the mitigating circumstance in accordance with the second paragraph of Article 47 of the Criminal Law. Although the legislator has determined that mitigating and aggravating circumstances should be taken into account when determining the punishment, the author points out that in practice there are some weaknesses in determining the punishment for circumstances in which mitigating and aggravating circumstances are not detected. According to the author thoughts, over time it can be prevented by improving the criteria to be taken into account when determining the extent of punishment. Keywords: principles of determination of punishment, extent of punishment, type of punishment.