Ar ANCA asociēto glomerulonefrītu terapijas efektivitātes izvērtējums Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centrā

Abstract

Ar anti-neitrofilu citoplazmas antivielām asociētie vaskulīti ir reta, autoimūna slimība, ko raksturo iekaisums un nekroze maza un vidēja kalibra asinsvados. Izšķir trīs slimības fenotipus: granulomatoze ar poliangiītu (GPA), mikroskopiskais poliangiīts (MPA) un eozinofilā granulomatoze ar poliangiītu (EGPA). Aptuveni 80 % pacientu ar GPA un 90 % pacientu ar MPA slimības gaitā attīstās nieru bojājums – ar ANCA asociēts glomerulonefrīts (AAGN). Kopš imūnsupresīvās terapijas ieviešanas, remisiju iespējams inducēt līdz pat 90 % pacientu, tomēr joprojām pastāv problēmas AAV ārstēšanas taktikā. Vismaz 20 % pacientu ir rezistenti pret sākotnējo terapiju un vismaz 50 % slimnieku 5 gadu laikā attīstās slimības recidīvs. Darba mērķis ir raksturot ar AAGN klīniskās norises īpatnības un ārstēšanas efektivitāti PSKUS Nefroloģijas centrā. Tiek izvirzīta hipotēze, ka pacientiem ar smagāku klīnisko gaitu, imūnsupresīvā terapija būs mazāk efektīva. Pētījumā tika iekļauti pacienti, kam nieru biopsijā tika apstiprināts pauci-imūns glomerulonefrīts. Tika veikts slimības aktivitātes aprēķins pēc Birmingemas Vaskulīta Aktivitātes Skalas (BVAS) un analizēta pielietotās terapijas efektivitāte, izmantojot pacientu medicīniskajās kartēs pieejamos datus. Pētījumā tika analizēti dati par 25 pacientiem ar AAGN. Kopumā nieru funkcijas uzlabošanās tika reģistrēta 55 % gadījumu (n=11), nieru funkcijas pasliktināšanās 15 % gadījumu (n=3), bet 6 pacientiem (30 %) GFĀ nemainījās ārstēšanas rezultātā (p<0,015). Pilnīgu remisiju sasniedza 5 pacienti (20 %), daļēju remisiju – 9 pacienti (36 %), bet neefektīva terapija bija 11 pacientiem (44 %). Desmit pacientiem (40 %) ar BVAS punktu skaitu līdz 31 nieru funkcija uzlabojās, 6 pacientiem (24 %) tā pasliktinājās un 6 pacientiem (24 %) – nemainījās 6 mēnešu laikā. Grupā ar BVAS v.3 rezultātu virs 32 punktiem, 2 pacientiem (8 %) nieru funkcija pasliktinājās un 1 pacientam (4 %) tā uzlabojās. Pētījuma rezultātā noskaidrots, ka ciklofosfamīda un glikokortikoīdu kombinācija ir efektīva terapija nieru funkcijas uzlabošanā (47,8 %). Pētījuma sākumā izvirzītā hipotēze apstiprinājās, un imūnsupresīvā terapija pacientiem ar smagāku klīnisko ainu (augstāku slimības aktivitāti) ir salīdzinoši mazāk efektīva kā pacientiem ar zemāku slimības aktivitāti pēc BVAS.

There are three types of systemic antineutrophil cytoplasmic antibody-associated vasculitis: granulomatosis with polyangiitis (GPA), microscopic polyangiitis (MPA) and eosinophilic granulomatosis with polyangiitis (EGPA). Around 80 % of patients with GPA and 90 % of patients with MPA develop crescentic ANCA associated glomerulonephritis (AAGN). Since the introduction of immunosuppressive therapy, remission can be achieved in 90 % of AAGN patients, however, there are still some problems in the treatment of AAGN. At least 20 % of patients are refractory to current therapies and 50 % of patients experience a relapse within 5 years. The purpose of this study was to characterize clinical manifestations and to evaluate the treatment of AAGN in Pauls Stradins Clinical University Hospital Center of Nephrology. Hypothesis was raised that in patients with more severe disease activity immunosuppressive therapy would be less effective. Patients with biopsy approved pauci-immune glomerulonephritis were included in this research paper. Baseline Birmingham Vasculitis Activity Score (BVAS) was computed for disease activity and the treatment was evaluated, using patient medical history charts. 25 patients with AAGN were included in this research paper. Renal improvement was noted in 55 % of the patients (n=11), a decline in renal function was recognized in 15 % (n=3), and 6 patients (30 %) had no changes in renal function at 6 months after initiation of immunosuppressive therapy (p<0,015). Complete remission was achieved in 5 patients (20 %), partial remission – in 9 patients (36 %), but treatment failure was observed in 11 patients (44 %). Most of the patients with BVAS below 31 had an improvement in renal function (n=10, 44 %), in 6 patients (24 %) a decline in renal function was observed and 6 patients (24 %) had no changes in renal function. Two patients with BVAS score above 32 experienced a decline in renal function and one patient’s (4 %) renal function improved. Treatment with cyclophosphamide and glucocorticoids was assessed as effective in achieving improvement in renal function (47,8 %). The hypothesis raised at the beginning of the study was supported. Immunosuppressive therapy in patients with higher disease activity according to BVAS was relatively less effective than in patients with lower disease activity status.