Eiropas Centrālās bankas monetārās politikas analīze eirozonas valstīs Teilora likuma kontekstā

Abstract

Kopš 2008. gada finanšu krīzes beigām Eiropas Centrālajai bankai nācies pārskatīt monetārās politikas piemērotību pēckrīzes situācijai, kad eirozonā novērojama ilgstoša stagnācija ar zemiem inflācijas un ekonomiskās izaugsmes rādītājiem. Turklāt, eirozonai strauji paplašinoties tieši pēc 2008. gada, Eiropas Centrālās bankas uzdevums ir īstenot tādu monetāro politiku, kas būtu vienlīdz piemērota atšķirīgajām eirozonas dalībvalstīm. Darba mērķis ir analizēt Eiropas Centrālās bankas īstenotās monetārās politikas piemērotību 19 esošajām eirozonas dalībvalstīm, pielietojot Teilora likumu, un papildus noteikt eirozonas atbilstību optimālās valūtas zonas kritērijiem, starp kuriem ir arī inflācijas un biznesa ciklu konverģence. Pētījuma rezultāti norāda uz to, ka Eiropas Centrālā banka šobrīd noteikusi visām dalībvalstīm pārāk zemas procentu likmes, kas nevis veicinājis konverģences pieaugumu dalībvalstu starpā, bet padarījis eirozonu vēl mazāk atbilstošu optimālās valūtas zonas kritērijiem.

Since the end of the 2008 financial crisis European Central bank has had to review the appropriateness of its previously conducted monetary policy practices for the post-crisis situation with low inflation rates and slow economic recovery that has resulted in prolonged stagnation. Furthermore, European Central bank has had to accommodate its monetary policy to fit the different needs of a Eurozone that has seen a steady increase in its member states after 2008. The purpose of this work is to analyse the appropriateness of monetary policy of the European Central bank for the current 19 member states with application of the Taylor rule and to establish whether Eurozone could still be considered to comply with the criteria of an optimum currency area, which includes inflation rate and business cycle convergence. The results point out that the current interest rates set by the European Central bank are too low and have facilitated increase of divergence among the Eurozone countries, which are now less than ever compliant with the criteria of an optimum currency area.