Onomatopoēzes atveide Džeimsa Džoisa romāna "Uliss" Dzintara Soduma tulkojumā

Abstract

Lai gan onomatopoēze ieņem nozīmīgu lomu dzejas un prozas tekstā, tā ir visai maz pētīta parādība kā latviešu valodniecībā, tā lingvistikā kopumā. Darbā tiek izvērtēta onomatopoēzes atveidei piemēroto stratēģiju semantiskā un stilistiskā precizitāte Džeimsa Džoisa stilistiski polifoniskā darba “Uliss” Dzintara Soduma tulkojumā. Tiek secināts, ka, saskaņā ar Vinē un Darbelnē, kā arī Andrē Lefevera tulkošanas stratēģiju taksonomijām, visplašāk lietotā stratēģija ir burtisks tulkojums, kas, pateicoties angļu un latviešu valodas ģenealoģiskai radniecībai, lielākoties vērtējama kā stilistiski un semantiski motivēta izvēle leksiski onomatopoētisku elementu atveidē, kamēr neleksiskas onomatopoēzes atveidē veiksmīgs risinājums izrādījies fonētisks tulkojums. Kā stilistiski un semantiski atbilstīgs risinājums lielākajā daļā gadījumu vērtējama arī interpretācija, ekvivalence, transpozīcija, modulācija, metrisks tulkojums, eksplikācija, kompensācija un paplašinājums, kamēr vispārinājuma un ekonomijas lietojums radījis semantiskus un stilistiskus zudumus.

Although onomatopoeia plays a substantial role in both poetry and prose, it has been studied rather scarcely in Latvian linguistics as well as in linguistics in general. This paper introduces an evaluation of the stylistic and semantic accuracy of rendition of onomatopoeia in Dzintars Sodums’ translation of the stylistically polyphonic work „Ulysses” by James Joyce. It is concluded that, according to Vinay and Darbelnet’s as well as André Lefevere’s taxonomies, the most commonly used translation strategy is literal translation which, thanks to genealogical affinity of Latvian and English, has mainly proved to be a stylistically and semantically motivated choice when translating lexically onomatopoetic elements. Whereas the translation of non-lexical onomatopoeia has shown to be accurate when using phonetic translation. Interpretation, equivalence, transposition, modulation, metrical translation, explication, compensation and amplification have also proven to be stylistically and semantically appropriate solutions while generalization and economy have caused semantic and stylistic losses.