Pierādījumu pieļaujamības un ticamības teorētiskie un praktiskie aspekti

Abstract

Laika gaitā Kriminālprocesa likumā1 ietvertā pierādījumu īpašību izpratne ir būtiski paplašinājusies gan pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas, gan arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas nolēmumos paustajām atziņām. Pierādījumu un to pārbaudes nesaraujamā saistība ar kriminālprocesa pamatprincipiem, jo īpaši tiesībām uz taisnīgu tiesu un tiesībām uz aizstāvību, ir nodrošinājusi, ka ne tikai tiesai, bet arī izmeklēšanas tiesnesim pirmstiesas kriminālprocesa ietvaros nākas pievērsties pierādījumu pieļaujamības un ticamības izvērtējumam, lai tādējādi sasniegtu kriminālprocesa mērķi. Šī darba mērķis ir izpētīt aktuālos pierādījumu pieļaujamības un ticamības teorētiskos un praktiskos aspektus, norādot uz praksē aktuālajām problēmām un to iespējamiem risinājumiem.

Over time the understanding of the attributes of evidence enclosed in the Criminal Procedure Law has significantly expanded both in the light of the findings of the European Court of Human Rights and the decisions of the Supreme Court of the Republic of Latvia. The inseparable connection between evidence and its examination and the fundamental principles of criminal proceedings, in particular the right to a fair trial and the rights of the defense, has ensured that not only the court, but also the investigating judge, in the context of pre-trial criminal proceedings, has to focus on the assessment of the admissibility and reliability of evidence in order to attain the objective of criminal proceedings. The aim of this work is to explore the theoretical and practical aspects of admissibility and reliability of evidence, pointing to actual problems in practice and their possible solutions.