Nelikumīgas darbības ar finanšu instrumentiem un maksāšanas līdzekļiem

Abstract

Attīstoties finanšu nozarei, palielinās bezskaidras naudas maksājumu skaits, kas savukārt veicina krāpniecisko darbību ar bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem skaita pieaugumu. Kredītiestādes vairs nav vienīgās, kas emitē maksājumu kartes, uzņēmumiem ir tendence izdot savas norēķinu kartes, līdz ar to viens no pētījuma uzdevumiem ir izpētīt, kā tiek kvalificētas nelikumīgas darbības ar nebanku izdotām maksājumu kartēm. Par izplatītu noziegumu ir kļuvusi ātro kredītu izkrāpšana, kurā internetbanka tiek izmantota kā personas identifikācijas līdzeklis, līdz ar to ir jānoskaidro kā pareizi kvalificēt šādu noziegumu. Darba mērķis ir izpētīt Krimināllikuma 193. pantā ietvertā nozieguma būtību, detalizētu uzmanību veltot maksāšanas līdzekļa jēdziena analīzei, kā arī kvalifikācijas problēmjautājumu risināšanai. Pētījuma rezultātā tika secināts, ka Kredītiestāžu likumā esošais maksāšanas līdzekļa definējums neatbilst tam kā to piemēro sabiedrībā, tāpēc autore piedāvā grozīt esošo definējumu, norādot tos kritērijus, kas raksturotu maksāšanas līdzekli ne tikai kā kredītiestādes emitētu produktu, bet arī kā Krimināllikuma 193. pantā ietvertā nozieguma priekšmetu. Tika konstatēta izteikti nevienveidīga tiesu prakse attiecībā uz ātro kredītu izkrāpšanu, kā viens no šādas situācijas iemesliem ir dažāda izpratne par to, kas ir atzīstams par maksāšanas līdzekli. Kā risinājumu autore piedāvā paplašināt Krimināllikuma 193. pantā ietvertā noziedzīgā nodarījuma objekta interpretāciju ar papildu tiešo objektu – personas mantiskās intereses, kā arī papildināt maksāšanas līdzekļa definējumu ar vārdu “internetbanka”. Atslēgvārdi: finanšu instrumenti, maksāšanas līdzekļi, maksājumu karte, nelikumīgas darbības, kvalifikācija.

Over the past few years there has been rapid development of economy which is resulting with increasement of non-cash transactions, which leads to growth of number of the fraudulent activities with non-cash payment instruments. Banks are not the only institutions which can emit payment cards, companies have a tendency to issue their own payment cards, thereby one of the Master’s thesis tasks is to clarify how the unlawful actions of nonbank issued cards are qualified. Fast credit defraud also has become a common crime, where payment instrument data is used as a persons identification tool, so another task is to understand how properly qualified this offence. The aim of the Master’s thesis is to clarify the Article 193 of the Criminal Law which includes nature of the crime with paying close attention to the concept analysis of payment instrument also as solving qualification problem questions. As a result of the Master’s thesis concluded conclusion is made, that definition of payment instrument in Credit Institution Law is not matching with definition which is being used in society, therefore author of the Master’s thesis offers to change existing definition, indicating criteria which would describe payment instrument not only as a product that is emitted in credit institution, but also as a subject of crime included in the Article 193 of the Crimial Law. Also conclusion has been made, that there is highly diverse law practice regarding to qualification of fast credit defraud, and as a solution author of the the Master’s thesis offers to widen the crime object in the Article 193 of the Criminal Law by placing additional direct object – interest of personal property and to supplement the definition of a payment instrument with the word "internetbank". Keywords: financial instruments, payment resources, payment card, illegal activities, qualification.