Tiesību uz vārda brīvību mijiedarbība ar pašvaldību tiesībām izdot pašvaldību plašsaziņas līdzekli

Abstract

Mūsdienās pašvaldību plašsaziņas līdzekļi satur ne tikai ar pašvaldības domes darbu saistītu informāciju, bet arī komerciālas reklāmas un sludinājumus, kas ir galvenais ienākumu gūšanas avots privāto plašsaziņas līdzekļu īpašniekiem. Šī iemesla dēļ sabiedrībā pastāv diskusijas par to, vai pašvaldību plašsaziņas līdzekļu izdošana nepārkāpj tiesības uz vārda brīvību, neapdraud privāto plašsaziņas līdzekļu pastāvēšanu mediju tirgū un nav pretrunā godīgai konkurencei. Par pašvaldību plašsaziņas līdzekļu lomu un saturu publiskajā telpā ir pausti dažādi viedokļi. Lai gan ir saprotams privāto plašsaziņas līdzekļu īpašnieku viedoklis par to, ka pašvaldību plašsaziņas līdzekļu izdevējiem nebūtu jāiejaucas privāto plašsaziņas līdzekļu tirgū, jo pašvaldību iejaukšanās apdraud privāto plašsaziņas līdzekļu īpašnieku ienākumu gūšanas iespēju un ilgtspēju, jo pašvaldību plašsaziņas līdzekļi tiek finansēti no pašvaldības budžeta līdzekļiem, kas privātos plašsaziņas līdzekļus nostāda nevienlīdzīgākā situācijā, tomēr no otras puses tiek pretstatīta demokrātiskā sabiedrībā nozīmīga vērtība – viedokļu daudzveidība, bez kuras nevar pastāvēt demokrātiska sabiedrība. Bakalaura darba ietvaros Autore secina, ka pašvaldībām nav tiesību izdot plašsaziņas līdzekļus likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” izpratnē, taču pašvaldībām ir tiesības izdot informatīvos izdevumus. Tomēr, lai pašvaldību informatīvo izdevumu izdošana neatstātu ietekmi uz privāto tiesību plašsaziņas līdzekļu izdevējiem un tiktu novērstas pastāvošās domstarpības starp pašvaldībām un privāto plašsaziņas līdzekļu izdevējiem, ir nepieciešams grozīt likumu „Par pašvaldībām”, nosakot pašvaldību informatīvo izdevumu tiesisko statusu un precizējot pašvaldību kompetenci informatīvo izdevumu izdošanā.

Nowadays municipalities’ media contains not only information related to its council work but also commercials and advertisements, which is the major source of income for private media. Therefore, the society argues whether municipalities’ media breaches the freedom of expression, whether it threatens the private media existence in the market and whether it is in accordance with fair competition. Different opinions about municipalities’ media role and content are expressed. Although, on the one hand the private media publishers’ opinion about the fact that municipality’s media publishers may not intervene in private media market, because municipality’s intervention can affect income and sustainability of private media and because municipality’s media is financed through municipality’s sources, which place private media in less favorable position is understandable, however, on the other hand, a significant value of a democratic society - a variety of opinions is opposed. Moreover, without a variety of opinions the existence of democratic society would not be possible. The author concludes that municipalities are not entitled to publish media in the meaning of Law on the Press and Other Mass Media; however, municipalities are entitled to publish informative materials. Thus, to eliminate existing disputes and risks between municipalities and private media, amendments in Law on Municipalities should be made, clarifying the municipalities’ informative materials’ legal status and competences of municipalities’ rights to publish informative material.