Vainas pierādīšanas pienākums

Abstract

Bakalaura darba mērķis ir izpētīt vainas pierādīšanas pienākuma pārlikšanu no procesa virzītāja pirmstiesas procesā un valsts apsūdzības uzturētāja – prokurora – tiesā uz personu, kurai ir tiesības uz aizstāvību. Tēmas izvēle pamatota ar vainas pierādīšanas pienākuma būtisko nozīmi kriminālprocesā un tā aktualitāti saistībā ar pēdējā laika grozījumiem Kriminālprocesa likumā. Bakalaura darba mērķis tiks sasniegts, izpētot un izvērtējot vainas jēdziena vēsturisko attīstību un šī brīža noregulējumu Kriminālprocesa likumā, kā arī Latvijas Republikā noteiktos nevainīguma prezumpcijas elementus, un to saturu salīdzināšana ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gadā 9. martā pieņemto direktīvu (ES) 2016/343, kas nosaka minimālos standartus nevainīguma prezumpcijai, izvirzīt iespējamos nepieciešamos grozījumus un jaunievedumus. Veiksmīgākai mērķa sasniegšanai autore aplūkos ne tikai Latvijas Republikas tiesisko noregulēju un Eiropas Cilvēktiesību tiesu praksi šajos jautājumos, bet salīdzinās un aplūkot arī Igaunijas, Lietuvas un Vācijas noregulējumu saistībā ar personas vainas atzīšanu un nevainīguma prezumpcijas principa nostiprināšanu, kā arī šo Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus pret Igauniju, Lietuvu un Vāciju saistībā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantu.

The purpose of the Bachelor thesis is to investigate the transfer of the burden of proof from the process facilitator in the pre-trial process and the prosecutor of the state prosecuting the court to the person having the right to defence. Choice of the theme is based on the essential role of the burden of proof in Criminal Procedure and its relevance in connection with the most recent amendment of the Criminal Procedure Law. Bachelor thesis objective will be achieved by studying and evaluating the historical development of the guilt’s concept and current ruling in the Criminal Procedure Law as well as the elements of the presumption of innocence in Latvia and their content compared to the Directive adopted by the European Parliament and the Council on March 9, 2016 (EU) 2016/343, which establishes minimum standards for the presumption of innocence and compare them with possible changes and innovations that may be needed. In order to achieve more successful goal, the author will consider not only the legal regulation of Latvia and the practice of the European Court of Human Rights in these matters, but will also compare and consider the resolution of Estonia, Lithuania and Germany, regarding the recognition of the person’s guilt and the strengthening the principle of the presumption of innocence as well as the judgements of the European Court of Human Rights against Estonia, Lithuania and Germany in connection with Article 6 of the European Convention on Human Rights.