Elpas trūkums onkoloģiskiem pacientiem. Biežums un problēmas risinājums

Abstract

Elpas trūkums ir viens no visbiežākajiem un mokošākajiem vēža pacientu simptomiem. Katram pacientam šo simptomu etioloģija, patoģenēze un smaguma pakāpe atšķiras, tas traucē efektīvai ārstēšanai un ir nepieciešama individualizēta pieeja. Šis pētījums izvērtē elpas trūkuma sastopamību un kā tā tiek menedžēta starp termināliem vēža slimniekiem, kā arī simptomu dinamiku un individuālās pacientu atšķirības. Tā kā elpas trūkums ir subjektīvs simptoms un vāji korelē ar objektīviem veselības parametriem, šādi mērījumi šajā pētījumā netiks iekļauti, liekot uzsvaru uz dažādām ārstēšanas metodēm gan farmakoloģiskām, gan nefarmakoloģiskām. Lai to paveiktu, tika izveidota anketa, kas tika izsniegta 46 Latvijas Onkoloģijas centra paliatīvās aprūpes nodaļas pacientiem. Jautājumi tika izstrādāti, lai ievāktu informāciju par pacientu onkoloģisko saslimšanu un elpas trūkumu, kā arī medikamentozo terapiju un citām nekonvencionālām, simptomus atvieglojošām metodēm. Pētījumā atklājās, ka 50% (n = 23) no pacientiem, kas tika aptaujāti, cieš no elpas trūkuma. Šīs grupas vidējais VAS (Vizuālā analogā skala, kur 0-nav elpas trūkums, 10-ļoti izteikts elpas trūkums) novērtējums bija 5.67 (n = 18, SD = 2,40). Visu pētījumā apskatīto pacientu vidējais elpas trūkums VAS bija 2.49 (n = 41, SD = 3,24). Atsevišķs VAS apskatīja elpas trūkuma ietekmi uz dzīves kvalitāti (QoL): vidējais rezultāts bija 5.85 (n = 13, SD = 3,02) elpas trūkuma pacientu grupā. Turklāt 29% no pacientu grupas ar elpas trūkumu izjūt ka “šķidrums plaušās” ir galvenais iemesls elpas trūkumam. Opioīdi tika nozīmēti vairāk kā pusei (52,2%, n = 12) no elpas trūkuma pacientiem, kuriem biežuma ziņā sekoja kortikosteroīdi 43,5% (n = 10) un benzodiazepīni 30,4% (n = 7). Nefarmakaloģiskās metodes izmanto relatīvi maza daļa no pacientiem. Tikai 21,7% (n = 5) no pacientiem piemin “svaigu gaisu” kā metodi elpas trūkuma simptomu atvieglošanai un 13% (n = 3) “staigāšanu” un “homeopātiju”.

One of the most frequent and distressing symptoms experienced by cancer patients is dyspnoea. Aetiology, pathogenesis and symptom presentation is varying immensely from patient to patient, impeding effective management and requiring individualised approaches. This study aimed to evaluate the frequency and management of dyspnoea among (terminal) cancer patients. Furthermore, symptom dynamics, modalities, and differences between patients are to be described. Since dyspnoea is a subjective symptom and correlates poorly with objective health parameters, no such measurements will be considered here. Besides, the intention is to investigate the use of different treatment methods, both pharmacological and non-pharmacological. To this aim, I have developed a questionnaire that was handed out to 46 patients on the palliative care ward of the Latvian Oncology Centre in Riga. Questions centred around the patients’ oncological condition and the details of dyspnoea. Patients additionally were asked about their medication and other, non-conventional treatment and symptom alleviation methods. It was found that 50% (n = 23) of the patients that were questioned suffered from dyspnoea. Their mean VAS (Visual Analogue Scale, where 0 = no dyspnoea, and 10 = worst dyspnoea), was 5,67 (n = 18, SD = 2,40). The mean VAS of dyspnoea among all patients was 2,49 (n = 41, SD = 3,24). Another VAS assessed the perceived impact on quality of life (QoL): the mean was 5,85 (n = 13, SD = 3,02) among dyspnoeic patients. Furthermore, 29% of the subjects in the subgroup of dyspnoeic patients feel that “fluid in the lungs” is the cause of their breathlessness. Opioids are prescribed for more than half (52,2%, n = 12) of the dyspnoeic patients, followed in frequency by corticosteroids in 43,5% (n = 10) and benzodiazepines 30,4% (n = 7). Non-pharmacological interventions are used in a relatively small fraction of the patients. Only 21,7% (n = 5) of the patients mention “fresh air” as a method for dyspnoea alleviation, and 13% (n = 3) “walking” or “homeopathy”.