Valsts īstenota masveida sabiedrības uzraudzība tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību kontekstā

Abstract

Masveida sabiedrības uzraudzība kā starptautiskās cilvēktiesības ietekmējoša valsts īstenota rīcība ir maz pētīta gan teorijā, gan praksē, taču šis problēmjautājums, strauji pieaugot inovācijām digitālajā laikmetā, likumsakarīgi gūst arvien lielāku ievērību indivīdam piemītošā privātuma aizsardzības kontekstā. Valstis masveida sabiedrības uzraudzību attaisno ar valsts drošības, sabiedriskās kārtības un noziedzīgu nodarījumu prevencijas nodrošināšanu, taču atbilstīga tiesiskā regulējuma un efektīvu tiesisko aizsardzības līdzekļu neesamība var radīt personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojumu. Autore darbā analizē masveida sabiedrības uzraudzību šobrīd spēkā esošā ECK 8. panta tiesiskā regulējuma kontekstā, sniedzot atzinumus un vērtējumus par kritērijiem, kuriem iestājoties, masveida sabiedrības uzraudzība kā tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums ir tiesisks un attaisnojams.

Mass surveillance as such state carried out action that directly affects international human rights has been under little research in both theory and practice. In the light of rapidly increasing developments in technology, mass surveillance logically merits more prominence in the context of protection of an individual’s privacy. States justify the implementation of mass surveillance basing on the interests of national security, public safety and the prevention of disorder or crime, however inadequate legislation and lack of effective legal remedies can lead to restriction on the exercise of the right to respect for private life. The author analyses mass surveillance in the context of current ECHR Article 8, providing opinions and assessments regarding criteria under which mass surveillance as a restriction on the exercise of the right to respect for private life shall be legally appropriate and justified.