Intervāltreniņu programmas ietekme uz kardiovaskulārā riska faktoriem 2. tipa cukura diabēta pacientiem

Abstract

KOPSAVILKUMS Augstas intensitātes intervāltreniņi (HIIT) 2. tipa cukura diabēta (T2D) pacientiem ievērojami uzlabo glikēmijas kontroli un pozitīvi ietekmē kardiovaskulārā riska faktorus, bet tie ir grūti tolerējami, un par HIIT alternatīvu var kļūt intervālās staigāšanas treniņi ar intermitējošu intensitāti. Mūsdienās viens no veidiem, kā integrēt fiziskās aktivitātes ikdienā, ir treniņi specializēto mobilo aplikāciju vadībā. Pētījuma mērķis bija noskaidrot ar mobilā tālruņa lietotni vadīto augstas intensitātes staigāšanas intervāltreniņu ietekmi uz kardiovaskulārā riska faktoriem T2D pacientiem randomizētā kotrolētā pētījumā. Materiāli un metodes: 56 brīvprātīgie 35- 75 gadus veci T2D pacienti bez komplikācijām tika randomizēti kontroles (Con, n=26) un intervāltreniņu (IT, n=30) grupās. Visiem dalībniekiem pirmajā vizītē tika ievākta anamnēze, veikta veloergometrija un sniegta 30 minūšu grupas konsultācija par fiziskām aktivitātēm T2D pacientiem pēc starptautisko vadlīniju datiem. Dalībnieki veica VO2max testu tredmilā individualizēta staigāšanas ātruma piemērošanai. IT grupas dalībniekiem bija jātrenējas četrus mēnešus trīs reizes nedēļā 60 minūtes, treniņu veidoja trīs minūšu intervāli ar intensitāti 40% un 70% no maksimālā enerģijas patēriņa. Līdzestība treniņu grafikam tika kontrolēta attālināti. Kardiovaskulārā riska marķieri (asinsspiediens, ĶMI, vidukļa un gurnu apkārtmērs, glikēmijas rādītāji, HOMA-IR, lipidogramma u.c.) tika mērīti pirms un pēc intervences. Lai noskaidrotu un izvērtētu ierasto dalībnieku fizisko aktivitāti iepriekšējo četru mēnešu laikā un pēc intervences, tika izmantota Minesotas brīvā laika fiziskās aktivitātes anketa. Datu statistiskai analīzei izmantoti repeated measures ANOVA, paired T-test testi. Rezultāti: četrus mēnešus ilgai HIIT intervencei T2D pacientiem ir statistiski ticama ietekme uz albuminūrijas samazināšanos (repeated measures ANOVA tests of within-subjects effects F(1, 48)=18,91; p=0,003; paired T-test p<0,001), tomēr nav statistiski ticamas ietekmes uz citiem kardiovaskulārā riska faktoriem. Intervāltreniņu grupas dalībnieki demonstēja diezgan zemu līdzestību treniņiem 68% (Me(IQR)=33(26-40) treniņi četru mēnešu laikā) un tikai 14 pilnīgi izpildīja treniņu programmu(>33 treniņiem četru mēnešu laikā). Secinājumi: četru mēnešu intervāltreniņu intervencei ir statistiski ticama ietekme uz albuminūrijas samazināšanos, bet ne citiem kardiovaskulārā riska faktoriem T2D pacientiem. Atslēgvārdi: intervāltreniņi, intervālās staigāšanas treniņi, HIIT, 2. tipa cukura diabēts, kardiovaskulārā riska marķieri.

SUMMARY High intensity interval training (HIIT) has been shown to have pronounced positive impact on glycemic control and cardiovascular disease risk. The drawback of this type of training is its low tolerability so an alternative to HIIT could be interval walking training. Nowadays smart phone applications can be used as effective tool to promote physical activity for T2D patients. The aim of this study was to investigate the effects of interval walking training managed through smart mobile devices on cardiovascular risk factors in T2D in a randomized-controlled trial. Methods. 56 patients with T2D aged 35-75 and without proven cardiovascular disease have been randomized into control (Con, n=26) and interval training group (IT, n=30). All volunteers were screened during initial visit, which included medical history interview and received 30 min physical activity counseling. Then all subjects performed a VO2max test on a treadmill. The individualized interval walking speeds were applied based on peak energy expenditure rates. IT group was prescribed three 60 minutes long training session consisted of consecutive 3-min intervals of walking with the intensity of 40% and 70% of VOmax, which was delivered by a mobile phone application. Adherence to training was monitored remotely. Variables associated with cardiovascular risk were measured before and after intervention: glycemic control, lipid profile, HOMA-IR, body mass index, waist and hip circumference, blood pressure. Before and after intervention, total leisure-time physical activity was assessed with Minnesota leisure time activity questionnaire. For statistical analysis repeated measures ANOVA and paired T-test were used. Results. Was observed significant effect of the training programme on albuminuria (repeated measures ANOVA tests of within-subjects effects F(1, 48)=18,91; p=0,003; paired T-test p<0,001), but no difference in other clinical variables. The adherence to training in the IT group was low, median adherence was 68% (median (IQR)=33(26-40) training sessions in 4 months) and only 14 participants completed training programme and performed 33 or more trainig sessions in 4 months. Conclusions. Uncontrolled 4 months long interval walking training had a statistically significant positive effect on albuminuria, but no difference in other cardiovascular risk factors in T2D patients. Keywords: interval walking training, HIIT, type 2 diabetes, cardiovascular risk factors