Ziemeļkorejas ārpolitika laika posmā no 2011. līdz 2018. gadam

Abstract

Tā kā Ziemeļkoreja turpina būt fundamentāla Austrumāzijas ģeopolitiskā konteksta sastāvdaļa, šī maģistra darba mērķis ir sniegt pārskatu par Ziemeļkorejas ārpolitiku laika posmā no 2011. līdz 2018. gadam, iezīmējot galvenos faktorus, kas ir veicinājuši mūsdienu status quo izveidi. Lai izveidotu stabilu pamatu šī temata sapratnei, maģistra darba ietvarā tiek piemēroti ofensīvā reālisma un konstruktīvisma teorētiskie ietvari, tādējādi cenšoties sniegt skaidrojumu par šī temata galveno aspektu daudzajām niansēm. Šajā ziņā, vairāki no Ziemeļkorejas ārpolitikas kontekstā atrodamajiem tematiem, kā piemēram, valsts reakcija uz starptautiskajiem spiedieniem un tās kodolieroču programma, tiek analizēti izmantojot kvalitatīvas metodes, kā rezultātā tiek secināts, ka Ziemeļkoreja pielieto plašu valsts izdzīvošanas un spriedzes vairošanas stratēģiju tās ārpolitikā. Īpaši ņemot vērā šķietamās valsts ārpolitikas virziena pārmaiņas 2018. gadā, maģistra darbs balstās uz esošajiem novērojumiem par Ziemeļkorejas saskarsmi ar starptautisko sabiedrību un identificē nepieciešamību pēc visaptveroša ietvara cikliskuma fenomena izpratnei, jo tas ir bijis redzams gandrīz visās šo pušu saskarsmēs pēc Aukstā kara beigām. Tāpēc, tiek piedāvāts jauns „plašā cikla” ietvars, kas šo saskarsmi palīdz izprast. Šajā kontekstā tiek izmantota salīdzinošā analīze, kurā tiek aplūkoti jau bijuši „plašie cikli” attiecībā pret 2018. gada notikumiem, lai noteiktu, vai 2018. gada notikumi liecina par patiesām pārmaiņām Ziemeļkorejas politiskajos procesos vai arī tie abilst cikliskuma ietvara, kā rezultātā tiek atklāts, ka 2018. gada notikumi pieslienās pirmajām četrām „plašā cikla” stadijām, tādējādi kalpojot kā pierādījums status quo turpinājumam.

As North Korea continues to represent a major facet within East Asian geopolitics, the thesis aims to provide an overview of North Korea’s foreign policy between 2011 and 2018, by highlighting the key factors that have facilitated the creation of the contemporary status quo. In order to establish a solid basis for the topic, the thesis applies offensive realist and constructivist theoretical frameworks, thus seeking to provide an explanation of many of the prevalent themes in the study of North Korean foreign policy. In this respect, the key topics found within the context of the country’s foreign policy, such as its response to international pressures, its nuclear weapons program, as well as the inefficacy of external attempts to drastically alter North Korea’s foreign policy, are analysed using a qualitative approach and are found to be a part of a broader, state survival-based tension-building foreign policy strategy. With a particular regard for the apparent shift in the country’s foreign policy in 2018, the thesis builds on existing observations of the nature of North Korea’s engagements with the international community and identifies the need for a concrete, overarching framework for the phenomenon of cyclicality, which has characterized most engagements between North Korea and the international community since the end of the Cold War. As such, the thesis proposes a new “major cycle” framework, through which the stages of North Korean engagement with the international community can be understood. Furthermore, the thesis utilizes a comparative analysis of previous “major cycles” and the 2018 North Korean foreign policy shift, in order to discern whether the developments of 2018 are indicative of a true change in North Korean politics, or whether they are adherent to the cyclical framework. This exercise finds that the events of 2018 adhere to the first four of five stages of a “major cycle” and, thus, serve as evidence of the perpetuation of the status quo.