Kvalitatīvā un kvantitatīvā asaru sastāva un acs virsmas izvērtēšana pacientiem ar sausās acs sindromu pie pastiprinātas redzes slodzes

Abstract

Ievads: Sausās acs sindroms ir multifaktoriālu cēloņu izraisīta patoloģija, kas var izraisīt acu diskomfortu, redzes traucējumus. Palielinātas redzes slodzes ietekmē, sausās acs sindroma pacientiem novēro sausās acs sindroma diagnosticējamo izmeklējumu objektīvas izmaiņas. Mērķis: Izvērtēt kvalitatīvā un kvantitatīvā asaru sastāva un acs virsmas izmaiņas pacientiem ar sausās acs sindromu pirms un pēc pastiprinātas redzes slodzes. Metodes: Prospektīvs pētījums, kurā tika veikti sausās acs sindroma diagnostiskie izmeklējumi: izvērtēts asaru sabrukšanas laiks, radzenes krāsošana, izmantojot fluorescīnu, konjunktīvas krāsošana, izmantojot lizamīnzaļo krāsvielu, Širmera tests, meibogrāfija, interferometrija, mirkšķināšanu skaits. Pēc izmeklējumu veikšanas tika imitēta redzes slodze, 30 minūtes lasot grāmatas tekstu, pēc redzes slodzes imitācijas tika atkārtoti sausās acs sindroma diagnostiskie izmeklējumi. Rezultāti: Uzrādītas statistiski nozīmīgas atšķirības izmeklējumiem: NIBUT izpētes grupai (p<0.001), kontroles grupai (p=0.003). Meniska augstumam izpētes grupai (p<0.001), kontroles grupai (p=0.005). Mirkšķināšanu skaitam izpētes grupai (p<0.001). Mirkšķināšanu skaitam kontroles grupai (p<0.001). Meibogrāfijai izpētes grupai (p=0.041). Širmera testam izpētes grupai (p=0.001), kontroles grupai (p=0.003). Interferometrijas izmeklējumam izpētes grupai (p<0.001), kontroles grupai (p=0.002). Secinājumi: Sausās acs sindroma diagnostisko izmeklējumu rezultāti sausās acs sindroma pacientiem ir zemāki kā kontroles grupai. Pastiprinātas redzes slodzes ietekmē asaru plēvītes stabilitāte, meniska augstums, meiboma dziedzeru procentuālais daudzums sausās acs sindroma pacientiem samazinās vairāk kā kontroles grupai. Viens sausās acs sindroma izmeklējuma rezultāts nevar norādīt uz diagnozes esamību, tāpēc sausās acs sindroma novērtēšanai nepieciešams izmantot vairākas metodes. Dažādu sausās acs sindroma izmeklējumu veikšana dod iespēju noskaidrot prevalējošo patoģenēzes mehānismu.

Background: Dry eye disease is a multifactorial disease that can cause eye discomfort and changes in visual acuity. Under the influence of increased visual load, patients with dry eye disease may have an objective change in the diagnostic parameters of dry eye disease. Aim of the study: To evaluate qualitative and quantitative changes of tear composition and eye surface in patients with dry eye disease before and after increased visual load. Methods: Prospective study, dry eye disease diagnostic parameters were performed: tear break up time, corneal staining using fluorescin, conjuctive staining using lissamine green, Schimer test, meibography, interpherometry, blinking count. Pateints were asked to read a book for 30 minutes, as an imitation of increased visual load, after increased visual load diagnostic parameters were taken again. Results: Statistically significant differences were found in NIBUT study group (p<0.001), NIBUT control group (p=0.003). Meniscus height study group (p<0.001), control group (p=0.005). Blinking count study group (p<0.001), control group (p<0.001). Meibography study group (p=0.041). Schirmer's test study group (p=0.001), Schirmer's test control group (p=0.003). Interferometry study group (p<0.001), control group (p=0.002). Conclusion: In patients with dry eye disease, diagnostic parameters of dry eye disease are lower comparing to control group. Dry eye disease patients tear film stability, meniscus hight, meiboma gland percentage decrease more then control group after increased visaul load. One result of a dry eye disease cannot indicate the existence of diagnose, several methods are needed to evaluate dry eye disease. Various dry eye disease tests allows indicate prevailing pathogenesis mechanism.