Valstu, kas nav atzīstamas par cietušām, tiesības īstenot pretpasākumus būtisku vides pārkāpumu rezultātā

Abstract

Tradicionālā izpratnē pretpasākumi tiek uzskatīti par cietušās valsts tiesībām. Starptautisko tiesību komisijas 2001. gadā sastādītajos Pantos par valsts atbildību par starptautiski prettiesisku rīcību 54. pants tieši nenosaka vai valstīm ir tiesības uz kolektīviem pretpasākumiem, tomēr arī neizslēdz šādu iespējamību gadījumos, kad ir notikusi starptautiski prettiesiska rīcība un ir pārkāptas saistības pret starptautisko sabiedrību kopumā. Darba mērķis ir noskaidrot vai valstīm, kuras nav atzīstamas par cietušām ir tiesības veikt pretpasākumus, turklāt vai šādas tiesības piemīt arī gadījumos, kad ir nodarīts būtisks vides kaitējums un pārkāpts pienākums nenodarīt būtisku kaitējumu videi citās valstīs un ārpus jebkuras valsts jurisdikcijas.

Countermeasures are commonly known as the rights of the state which is directly injured. The legitimacy of countermeasures as a response to prior unlawful conduct by another state has been adopted by the International Law Commission at its fifty-third session, in 2001, in Articles on State Responsibility. The codification seems to suggest that countermeasures are only available to an injured state, but Article 54 talks about “lawful measures”. The question is left open if the third state can also use the countermeasures if there is a breach of an erga omnes obligation and there is unlawful conduct to an international community as a whole. The aim of the bachelor thesis is to determine if the state which is not directly injured can enforce countermeasures to answer severe environmental harm and to analyse if the legal framework applies to the concept of erga omnes obligations to global environmental issues.