Pēctransplantācijas cukura diabēta riska faktoru analīze nieres transplantācijas pacientiem

Abstract

Ievads. Pēctransplantācijas cukura diabēts (PTCD) ir relatīvi bieža komplikācija, kas attīstās pacientiem pēc nieres transplantācijas (NT), predisponējot viņus mikrovaskulārām un kardiovaskulārām komplikācijām, kā arī biežām infekcijām, tādējādi ietekmējot transplantāta un pacienta dzīvildzi. PTCD parasti attīstās agrīnā pēctransplantācijas periodā, un to diagnosticē saskaņā ar vadlīnijām. PTCD attīstībā svarīga loma ir riska faktoriem (RF), kas dalās modificējamos un nemodificējamos. Mērķis. Izanalizēt PTCD prevalenci, asociētos riska faktorus un NT funkciju transplantācijas pacientiem Latvijā. Metodes. Retrospektīvā pētījumā tika analizēti 216 pacientu dati, kuriem veikta NT laika periodā no 2014. līdz 2017.gadam. Pacienti tika sadalīti divās grupās: PTCD grupā un kontroles grupā (bez PTCD). Tika analizēti RF, kas ietekmē PTCD attīstību, kā arī izvērtēta NT funkcija pētāmajās grupās. Riska faktoru analīzei tika izmantots Chi-squire, Fisher exact, Mann-Whitney un T-testi. Rezultāti. Kopā tika analizēti 191 pacienta dati (25 tika izslēgti nāves vai nepietiekamas informācijas dēļ). PTCD attīstījās 13 (6.81%) pacientu. Statistiskā analīze parādīja, ka pastāv vāja saistība (V=0.15) starp C-hepatīta infekciju un PTCD attīstību, jo iegūtās atšķirības starp grupām nebija statistiski nozīmīgas, taču tuvinājās statistiskai ticamībai (p = 0.07). Pārējie analizētie RF nepierādīja statistiski ticamu asociāciju ar PTCD attīstību: glikozes tolerances traucējumi (7.69% vs 5.65%, p=1.00), miris donors (100% vs 80.23%, p=0.13), atkārtota transplantācija (23.08% vs 14.69%, p=0.70), akūta CMV infekcija (15.38% vs 14.69%, p=1.00), D-vitamīna deficīts (76.92% vs 64,00%, p=0.55), akūta treme (15.38% vs 20.34%, p=1.00). Lai gan relatīvais risks autosomāli dominantai nieru policistozei (ADNP) bija tikai 0.14 un 95 % CI, 1,38 - 0,98, tomēr PTCD grupā ADNP tika diagnosticēta ievērojami biežāk nekā kontroles grupā (46.15% vs 17.51%, p=0.08), kas norāda uz iespējamu statistiskās ticamības pieaugumu, palielinot pētījuma populāciju. Analizējot takrolima koncentrāciju trīs gadu laikā, netika novērota statistiski ticama atšķirība pētāmajās grupās (5.6±1.68 ng/dl vs 6.35±1.37 ng/dl, p=0.40). Arī lielākas takrolima koncentrācijas (>7ng/dl) netika asociētas ar PTCD attīstību. Secinājumi. PTCD prevalence pētāmajā populācijā bija relatīvi maza (6.81%). Analizējot RF, asociācija ar PTCD bija tikai C-hepatīta infekcijai un ADNP, lai arī tā bija vāja. Statistiski ticama PTCD saistība ar pārējiem analizētajiem RF netika pierādīta. Pētījuma populācijas pieaugums varētu sekmēt ticamākus rezultātu PTCD attīstības izvērtēšanā. Atslēgvārdi. Pēctransplantācijas cukura diabēts, nieres transplantācija, modificējamie un nemodificējamie riska faktori, takrolims.

Background. New onset of diabetes mellitus (NODAT) has been recognized as an increasing problem in kidney transplantation (KT), with an impact on patient morbidity and transplant function. NODAT usually occurs early after transplantation, and is diagnosed according to general population guidelines. There is a number of modifiable and non-modifiable risk factors for NODAT development. Objective. The aim of the study is to analyse the association of the most frequent modifiable and non-modifiable risk factors with development of NODAT. Materials and methods. A retrospective study involved 216 patients undergoing KT between 2014 and 2017. The patients were divided into two groups: NODAT group and control group (without NODAT). Risk factors influencing the development of NODAT were studied. Shapiro-Wilk, Kolmogorov-Smirnov, Cramer’s V, Chi-squire, Fisher exact, Mann-Whitney and T-tests were used to determinate risk factors. Results. A total of 191 patients were analysed (25 were excluded due to death or insufficient information), of which 13 or 6.81 % developed NODAT. Statistical analysis showed that there was a weak correlation (V = 0.15) between C-hepatitis infection and the development of NODAT, as the differences were not statistically significant but limited (23.08 % vs 6.78 %, p = 0.07). None of the remaining risk factors affected the possibility to develop NODAT, as the results were similar to both of the groups: glucose intolerance (7.69 % vs 5.65 %, p = 1.00), deceased donor (100 % vs 80.23 %, p = 0.13), re-transplantation (23.08 % vs 14.69 %, p = 0.70), acute CMV infection (15.38 % vs 14.69 %, p = 1.00), vitamin D deficiency (76.92 %, vs 64.00 %, p = 0.55), acute rejection (15.38 % vs 20.34, p = 1.00). Although the relative risk for autosomal dominant polycystic kidney disease was 0.14, and 95 % CI 1.38 - 0.98, the incidence was 46.15 % vs 17.51 %, p = 0.08 which means that statistical significance is limited and by increasing the population, the statistical significance with PTDM is likely to appear. By analysing use of tacrolimus as a maintenance therapy over 3-year period, there were no statistically plausible differences in both groups: (5.6 ± 1.68 ng/dl vs 6.35 ± 1.37 ng/dl, p = 0.40). There was also no data that higher doses of tacrolimus (> 7 ng/dl) would affect the formation of NODAT. Conclusions. According to the results, the prevalence of the studied population was relatively small (6.81 %). By analysing risk factors, the association to NODAT was found only with regard to C-hepatitis infection and ADPKD although it was a weak correlation. With the other known risk factors, the association was not proven. By including a higher number of patients, we could expect to obtain a greater statistical credibility. Keywords. Post-transplantation diabetes mellitus, Kidney transplantation, Modifiable and non-modifiable risk factors, tacrolimus.