Aktīvu un prosociālu stresa pārvarēšanas stratēģiju pilnveide pusaudžiem un jaunajiem pieaugušajiem

Abstract

Bakalaura darba mērķis bija aprobēt programmu aktīvu un prosociālu stresa pārvarēšanas stratēģiju pilnveidei pusaudžiem un jaunajiem pieaugušajiem un analizēt tās efektivitāti. Datu ieguvei tika izmantota Stresa pārvarēšanas stratēģiju skala (Strategic Aproach to the Coping Scale – SACS) (Hobfoll, Dunahoo, & Monnier, 1998); Latvijā aptauju adaptējusi Vija Mika 2002. gadā. Eksperimentālajā pētījuma piedalījās 112 respondenti vecumā no 11 līdz 17 gadiem: 74 pusaudži vecumā no 11-16 gadiem, 38 – jaunie pieaugušie, kuri randomizēti tika sadalīti 2 grupās: eksperimentālajā un kontrolgrupā - 56 katrā. Tā kā stresa veidošanās un pārvarēšana ir saistīta ar dažādiem faktoriem - smadzeņu plastiskuma, uzvedības, izziņas un veselības mijiedarbību, kas veido daudzdimensionālu sistēmu, intevences programmā pusaudžu un jauno pieaugušo aktīvu (pašpārliecināta rīcība) un prosociālu (sociālā atbalsta meklēšana, sociālā pievienošanās) stresa vadīšanas statēģiju pilnveidei izmantota starpdisciplināra un integrēta pieeja (Marcano-Reik, 2016). Šī pieeja pamatota ģenētiskās paradigmas atziņās par ģenētisko faktoru un vides mijiedarbību, neirozinātnes paradigmas atziņās par neiroplasticitātes palielināšanos izziņas un sensorās stimulācijas ietekmē un kognitīvi biheivioriālās paradigmas atziņās par afektīvās pieredzes un ar to saistītās izziņas mijsakarību jeb sensorā, emocionālā, motorā un kognitīvā komponenta ietekmi uz uzvedību, kā arī faktoriem, kas iekļaujas visās paradigmās - emocijām, sociālkultūras kontekstu (dzimums, kultūra, etniskā piederība un sociālekonomiskais statuss) un starppersonu komunikāciju (attiecības un sociālais atbalsts) (Kring, & Johnson, 2014). Pētījuma rezultāti liecina, ka starp eksperimentālo un kontrolgrupu aktīvu un prosociālu stresa pārvarēšanas stratēģiju lietojumā intervences beigās pēc programmas aprobācijas pastāv statistiski nozīmīgas atšķirības (p<0,001) – pusaudži un jaunie pieaugušie eksperimentālajā grupā norādījuši, ka biežāk izmantojuši tādu aktīvu stresa vadīšanas stratēģiju kā pašpārliecināta rīcība un tādas prosociālas stresa vadīšanas stratēģijas kā sociālā atbalsta meklēšana un sociāla pievienošanās, salīdzinot ar kontrolgrupas respondentiem. Pētījuma hipotēze tika apstiprināta.

The aim of the Bachelor Paper was to approbate a program for developing active and prosocial coping strategies for adolescents and emerging adults and to analyse its effectiveness. The data were obtained using the Strategic Approach to the Coping Scale (SACS) (Hobfoll, Dunahoo, & Monnier, 1998); in Latvia, the SACS was adapted by Vija Mika in 2002. The experimental study included 112 respondents aged 11-17, namely: 74 adolescents aged 11-16 and 38 emerging adults. The respondents were randomly divided into 2 groups equally: 56 in experimental and 56 in control group. Because stressing and coping are related to various factors - brain plasticity, behavior, cognition, and health, which create a multidimensional system, an interdisciplinary and integrative approach to developing active (self-confident behavior) and prosocial (seeking social support, social joining) coping strategies for adolescents and emerging adults was used (Marcano-Reik, 2016). This approach is based on the genetic paradigm insights regarding the interaction between genetic factors and the environment, on the neuroscience paradigm insights regarding a neuroplasticity enhancement by impact of cognitive and sensory stimulation, and cognitive-behavioral paradigm insights regarding the linkages between an affective experience and related cognition or the effects of the sensory, emotional, motor, and cognitive components on behavior, as well as factors that could be included into all paradigms − emotions, socio-cultural contexts (gender, culture, ethnicity and socio-economic status) and interpersonal communication (relationships and social support) (Kring & Johnson, 2014). The results of the study show that there were statistically significant differences between the experimental group and control group in using active and prosocial coping strategies at the end of the intervention after program approbation (p<0.001) − adolescents and emerging adults within the experimental group reported more frequent use of active coping strategies such as self-confident behavior and prosocial coping strategies such as seeking social support and social joining compared to control group respondents. The study hypothesis was confirmed.