Negodprātīgs nolūks kā preču zīmes reģistrācijas atteikuma un reģistrācijas atzīšanas par spēkā neesošu pamatojums.

Abstract

Preču zīmju likumā iekļautais negodprātības jēdziens praksē rada problēmas. Pirmkārt, ir neskaidrs, kad uz negodprātīgu nolūku var atsaukties un ,otrkārt, kas ir negodprātīga nolūka saturs. Godprātību nav iespējams pilnībā nodefinēt un piepildīt ar saturu, jo princips attīstās reizē ar tiesisko apziņu. Tādēļ, bakalaura darba mērķis ir definēt negodprātīgu nolūku, pēc iespējas vairāk noskaidrot, kādi gadījumi ir ieļaujami negodprātīga nolūka ģenerālklauzulā, un noskaidrot, kad ir korekti atsaukties uz negodprātīgu nolūku preču zīmju reģistrācijā. Darba rezultātā autors sniegs savu negodprātīga nolūka definīciju, izveidos negodprātīga nolūka ģenerālklauzulā ietilpstošo gadījumu uzskaitījumu, lai pēc iespējas vairāk ģenerālklauzulu aizpildītu ar saturu, un izdarīs secinājumus par negodprātības piemērojamību preču zīmju lietās.

Bad faith in Trade mark law is problematic for the case law. First of all, it’s unclear when exactly bad faith is applicable and, second of all, its unclear what exactly is the content of bad faith. It is impossible to fully define bad faith and fill it with content, because the principle keeps developing in the same pace as the legal consciousness does. Therefore, the aim of thesis is to fill the content of bad faith’s general clause as much as possible and to find out when bad faith is applicable in trade mark applications. In result, the author will define bad faith, find out the typical cases of bad faith applications to fill the general clause with content, and will draw conclusions on bad faith’s applicability in trade mark cases.