Elektroniskais dokuments kā rakstveida pierādījums.

Abstract

Civilprocesa teorijā un arī praksē būtiska nozīme ir elektroniskajam dokumentam kā rakstveida pierādījumam, jo pierādījumi ir neatņemama civilprocesa sastāvdaļa, bez kuras civilprocess nav iedomājams un, attīstoties modernajām tehnoloģijām, tiesai, kā rakstveida pierādījumi lietā aizvien biežāk tiek iesniegti dažāda veida elektroniskie dokumenti. Ar moderno tehnoloģiju strauju attīstību un to ieviestajām pārmaiņām pasaulē, civilprocess nevar palikt vienaldzīgs pret šīm pārmaiņām un līdz ar to, civilprocesā elektronisko pierādījumu un elektronisko dokumentu jautājumam jābūt noregulētam pietiekamā apjomā. Maģistra darba mērķis ir noskaidrot, kas ir elektroniskās formas dokuments un tam izvirzāmās prasības, lai tas būtu izmantojams kā rakstveida pierādījums tiesā. Elektroniskās formas dokuments ir kļuvis par tiesību sastāvdaļu, tādēļ jānoskaidro vai civilprocesa regulējums attiecībā uz elektroniskās formas dokumentu ir pietiekams. Kā arī piedāvāt iespējamos variantus elektroniskās formas dokumenta pilnīgākam noregulējumam. Maģistra darba uzdevums ir izanalizēt pierādījumu, dokumenta, elektroniskās formas pierādījumu un elektroniskās formas dokumenta jēdzienu un īpatnības, padziļināti pētot Latvijas un ārvalstu normatīvo regulējumu, Latvijas un ārvalstu juridiskajā literatūrā sniegtās atziņas, kā arī Latvijas tiesu praksi. Pētījuma rezultātā tika noskaidrots, kas ir elektroniskās formas dokuments un tam izvirzāmās prasības, lai tas varētu būt par rakstveida pierādījumu tiesā. Autore secina, ka civilprocesa regulējums attiecībā uz elektroniskās formas dokumentiem un elektroniskās formas pierādījumiem kopumā nav pilnīgs, bet gan vispārināts, kas apgrūtina tiesas darbu un līdz ar to tajā būtu ieviešams detalizētāks elektroniskās formas pierādījumu un elektroniskās formas dokumentu regulējums. Atslēgvārdi: pierādījumi, dokuments, rakstveida pierādījumi, pierādīšanas līdzekļi, elektroniskie pierādījumi, elektroniskais dokuments, sacīkstes princips, patiesība.

In the theory and practice of the civil process a very significant importance has the electronic document as an evidence in writing, as evidence is a constituent part of any civil process without which the civil process is not possible, and, due to the development of modern technologies, the court is submitted diverse electronic documents as written evidence in a case. Owing to the rapid development of modern technologies and global changes introduced through them, the civil process shall not ignore these changes, and therefore in the civil process the matter of electronic evidence and electronic documents has to be regulated in a sufficient amount. The aim of the Master paper is to clarify the nature of the electronic document and requirements set to it so that it can be used in the court as written evidence. The electronic document has become a constituent part of the law, and therefore it is necessary to find out whether the civil process regulation is sufficient for the electronic document, as well to offer possible options for a more complete regulation of the electronic document. The tasks of the Master paper are to analyse the concepts and characteristics of the evidence, document, electronic evidence and electronic document, looking into the findings of the legal literature published in Latvia and foreign countries, as well the legal practice in Latvia. As the results of the research study, the nature of the electronic document and requirements to be set to it, enabling it to be written evidence in the court, were clarified. The author concludes that the civil process regulation for the electronic document and electronic evidence is not sufficient, but generalised that complicates the court work and therefore a more detailed regulation for the electronic evidence and electronic documents should be introduced. Key words: evidence, document, written evidence, means of giving evidence, electronic evidence, electronic document, principle of competition, truth.