Atstādināšana no darba pienākuma veikšanas.

Abstract

Atstādināšanas no darba pienākumu veikšanas regulējuma ietvaros pastāv zināmi problēmjautājumi. Pirmkārt, ar aizliegumu darba devējam atstādināt darbinieku no darba ilgāk par trīs mēnešiem. Taču, ja šādu atstādināšanu pieprasa attiecīgi pilnvarota valsts institūcija šāds ierobežojums termiņa ziņā darba devējam nav paredzēts. Šeit rodas zināma nevienlīdzīga likumdevēja griba darba devēja tiesību un valsts institūciju tiesību nošķiršanas ziņā. Otrkārt, Darba likuma 58.pants neparedz darbiniekam saglabāt darba algu uz atstādināšanas laiku, šādā veidā ilgstoši atstājot darbinieku bez iztikas līdzekļiem, jo darba algas izmaksa paredzēta tikai gadījumā, ja tiek pierādīts, ka šāda atstādināšana bijusi nepamatota. Šādas pierādīšana var ilgt diezgan ilgi. Treškārt, praksē pastāv problēmjautājumi ar atstādināšanas no darba un uzteikuma institūta nošķiršanas aspektiem. Ceturtkārt, saskatāma zināma nevienlīdzība pētāmajā jomā starp darbiniekiem, ierēdņiem, Saeimas un pašvaldību deputātiem. Darba mērķis ir, izpētot spēkā esošo tiesisko regulējumu atstādināšanas no darba jomā, sniegt priekšlikumus likumdevēja un kompetento iestāžu darbībām praksē pastāvošo problēmjautājumu risinājumiem. Ņemot vērā minēto, darba uzdevumi ir sekojoši: izpētīt atstādināšanas no darba pienākumu veikšanas jēdzienu un būtību; izanalizēt atstādināšanas no darba pienākumu veikšanas aspektus Darba likuma ietvaros; izpētīt darba līguma uzteikuma pieļaujamību atstādināšanas ietvaros; izanalizēt ierēdņu atstādināšanas tiesisko regulējumu; izanalizēt Saeimas un pašvaldības deputātu atstādināšanas tiesisko regulējumu. Darbs sastāv no ievaddaļas, 5 (piecām) nodaļām, kopsavilkuma, izmantotas literatūras un avotu saraksta. Kopējais darba apjoms ir 60 lappuses.

There are some problematic issues in the framework of the resettlement scheme. Firstly, the prohibition on the employer to suspend an employee for more than three months. However, if such disqualification is requested by a duly authorized public authority, such limitation shall not be imposed on the employer. There is a degree of unequal will on the part of the legislator in distinguishing between the rights of employers and those of public authorities. Secondly, Article 58 of the Labor Law does not provide for the employee to maintain the salary for the period of suspension, thus permanently leaving the employee without means of subsistence, because the salary is provided only if it is proved that such suspension was unjustified. Such proof can take quite some time. Thirdly, in practice, there are issues with the distinction between dismissal and dismissal institutes. Fourthly, there is a certain inequality in the research area between employees, civil servants, members of the Saeima and local governments. The aim of the thesis is to make proposals for actions of the legislator and competent authorities to solve practical problems by examining the existing legal framework in the field of suspension. With this in mind, the terms of reference are as follows: to study the concept and nature of disqualification; to analyze aspects of dismissals within the framework of the Labor Law; to investigate the admissibility of termination of employment contract; analyze the legal framework for the dismissal of civil servants; to analyze the legal regulation of dismissal of Saeima and local government deputies. The thesis consists of an introductory part, 5 (five) chapters, a summary, a list of references and sources. The total thesis volume is 60 pages.