Aizdevuma līgums kā pamats īpašumtiesību iegūšanai ar nodošanu.

Abstract

Aizdevuma līgums ir vienīgais reāllīgumu rindā, ar kura noslēgšanu tiek pārnestas īpašumtiesības. Tāpēc tas ieņem īpašu vietu gan romiešu tiesībās, gan Latvijas civiltiesībās. Tomēr attiecībā uz šī tiesiskā darījuma klasifikāciju un noslēgšanas veidiem laika gaitā daudz kas ir mainījies un tiesību zinātnieku nostāja attiecībā uz šī darījuma būtību un klasificēšanu arī nav viennozīmīga. Maģistra darba mērķis ir pētīt un analizēt aizdevuma līgumu kā darījumu, ar kura noslēgšanu pāriet īpašumtiesības. Darba uzdevumi ir pētīt aizdevuma līguma noslēgšanas veidus kopsakarā ar šī līguma reālo raksturu, kas paģērē paša līguma objekta nodošanas pienākumu pie darījuma noslēgšanas, un šī darījuma noslēgšanas tiesisko pamatu, aplūkot aizdevuma līguma noslēgšanas intereses sadalījumu līdzēju starpā, apskatīt aizdevuma līguma kā bezatlīdzības darījuma klasifikācijas pareizību un visbeidzot pievērsties aizdevuma līguma priekšlīguma tiesību institūta tiesiskās būtības izvērtēšanai. Darba rezultātā tiek secināts, ka aizdevuma līguma noslēgšanā prevalē aizņēmēja interese, līdz ar to šī līguma centrālo momentu veido aizdevuma došana, nevis no tās izrietošā atdošanas saistība. No šī secinājuma izriet autora priekšlikumi. Tiek konstatēts, ka aizdevuma līguma kā bezatlīdzības darījuma regulējums neatbilst mūsdienu saimnieciskai realitātei. Tiek piedāvāti grozījumi Civillikuma 1935., 1941., 1942. un 1946. pantā.

The loan contract is the only one in the line of real contracts, by the conclusion of which the ownership is transferred. Therefore, it occupies a special place in both Roman law and Latvian civil law. However, as regards the classification and methods of concluding this legal transaction, much has changed over time and the position of legal scholars regarding the nature and classification of this transaction is also ambiguous. The master's thesis aim is to study and analyse the loan contract as a transaction with which the ownership is transferred. The tasks are to study the ways of concluding a loan contract concerning the real nature of the contract, which determines the obligation to transfer the object of the contract for the transaction, and the legal basis for concluding this transaction, consider the distribution of interest between contracting parties and, finally, to assess the legal nature of the institute of the preliminary loan contract. As a result of the work, it is concluded that the interest of the borrower prevails in concluding the loan contract, thus the central moment of this agreement is the granting of the loan, and not the resulting repayment obligation. The Author's proposals follow from the conclusion that has been made. It is established that the regulation of the loan agreement without remuneration does not correspond to modern economic reality. Amendments to Articles 1935, 1941, 1942, and 1946 of the Civil Law are proposed.