Delīrija riska mazināšanas pasākumi pacientiem ar gūžas kaula kakliņa lūzumu intensīvās terapijas nodaļā

Abstract

Pētījuma tēma ir “Delīrija riska mazināšanas pasākumi pacientiem ar gūžas kaula kakliņa lūzumu intensīvas terapijas nodaļā”. Pēcoperācijas delīrijs ir bieži sastopams lielās ķirurģiskās operācijās. Delīrija attīstība ievērojami palielina nāves risku, ārstēšanas ilgumu, var novest pie pacientu invaliditātes un paaugstina veselības aprūpes izmaksas. Visbiežākā komplikācija, kas ir saistīta ar gūžas kaula kakliņa lūzumiem ir delīrijs. Tas padara delīriju par milzīgu slogu pacienta veselībai un veselības aprūpes sistēmai kopumā. Latvijā ir vērojama sabiedrības novecošanās – palielinās vecu iedzīvotāju īpatsvars. Epidemioloģiskie dati parāda pieaugošu gūžas lūzuma incidenci līdz ar populācijas vecuma palielināšanos. Pētījuma mērķis ir noskaidrot, delīrija riska mazināšanas pasākumus pacientiem ar gūžas kaula kakliņa lūzumu intensīvās terapijas nodaļā. Pētījuma uzdevumi ir : 1. Analizēt un apkopot darbam atbilstošo literatūru par delīrija riska mazināšanas pasākumiem pacientiem ar gūžas kaula kakliņa lūzumu intensīvās terapijas nodaļā; 2. Analizēt B. Nūmenas māszinības teoriju, saistībā ar darba tēmu; 3. Izveidot intervijas jautājumus; 4. Intervēt māsas; 5. Apkopot un analizēt iegūtos datus; 6. Izstrādāt secinājumus un rekomendācijas Pētījuma jautājums - Kādi ir delīrija riska mazināšanas pasākumi pacientiem ar gūžas kaula kakliņa lūzumu intensīvas terapijas nodaļā? Lai sasniegtu pētījuma mērķi tika izvēlēta kvalitatīva pētījuma metode. Pētījuma instruments ir intervija ar 8 jautājumiem. Rezultātā iegūtie dati liecina par to, ka lielākā daļa respondentu savā darba pieredzē intensīvās terapijas nodaļā biežāk ir saskarušies ar pacientiem pēcoperācijas periodā. Puse no respondentiem savā atbildē neminēja dezorientāciju, ka delīrija izpausmi. Lielākā daļa respondentu standartizētas skalas savā darbā nepielieto. Par galveno nefarmakoloģisko metodi respondenti uzskata komunikāciju ar pacientu. Uzsvars tiek likts uz sedatīvo medikamentu pielietošanu (antipsihotiķi, benzodiazepīni,opioīidi) delīrija ārstēšanā, ka arī, lielāka daļa no respondentiem uzskata, ka pacientu ir nepieciešams piefiksēt delīrijā gadījumā.

The subject of the study is “Measures to reduce the risk of delirium in patients with a femoral neck fracture in the intensive care department”. Postoperative delirium is common in major surgeries. The development of delirium significantly increases the risk of death, the duration of treatment, can lead to patients and increases the cost of health care. The most common complication associated with hip fractures is delirium. This makes delirium a huge burden for patient's health and the healthcare system in general. Latvia has aging population - the proportion of the elderly population is increasing. Based on epidemiological data there is an increasing amount of incidence of hip fractures with increase of populations age. The aim of the study was to determine the risk reduction measures for delirium in patients with femoral neck fracture in the intensive care unit. Tasks of the research are: 1. To analyse and summarize the relevant literature on delirium risk reduction measures in patients with hip fractures in the intensive care unit. 2. To analyse B. Numan's theory of nursing, in connection with the topic of the work. 3. Create questions for interview. 4. Interview nurses. 5. Summarize and analyse the obtained data. 6. Develop conclusions and recommendations. Study question - What are the risk reduction measures for delirium in patients with a femoral neck fracture in the intensive care unit? In order to achieve the goal of the research, a qualitative research method was chosen. The research tool is an interview with 8 questions. The resulting data show that majority of respondents, during their work in the intensive care unit, have encountered patients in the postoperative period more often. Half of the respondents did not mention the disorientation as the manifestation of delirium in their answers. Most respondents do not use standardized scales in their work. Respondents consider communication with the patient to be the main non-pharmacological method. Emphasis is placed on the use of sedative drugs (antipsychotics, benzodiazepines, opioids) in the treatment of delirium. Also, majority of respondents believe that the patient needs to be fixated in case of delirium.