Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencijas par starptautiskiem preču pirkuma-pārdevuma līgumiem 42. panta tvērums un piemērošana Latvijas un starptautiskajā tiesu praksē

Abstract

Pētījumā ir analizēts Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas (turpmāk – Konvencija) par starptautiskiem preču pirkuma – pārdevuma līgumiem 42. pants, kurš nosaka pārdevēja atbildību par tādu preču piegādi, kuru izplatīšana vai lietošana, iespējams, var aizskart trešo pušu intelektuālā īpašuma tiesības. Šis regulējums ir piemērojams starptautiskās tirdzniecības ietvaros attiecībās starp komersantiem, kuri atrodas dažādās valstīs, kuras ir Konvencijas dalībvalstis, vai kuri izvēlas pakļaut savu pirkuma līgumu tās valsts normatīviem aktiem, kura ir Konvencijas dalībvalsts. Konvencijas piemērošana ir obligāta arī Latvijas tiesām visās lietās, kuras atrodas Konvencijas tvērumā, taču praksē bieži vien gan darījuma puses, gan tiesas paliek neziņā par to, ka konkrētām tiesiskām attiecībām būtu piemērojams Konvencijas regulējums. Lai gan Konvencija piedāvā efektīvu starptautiskās tirdzniecības darījumu regulējumu, ko nespēj piedāvāt Latvijas nacionālās tiesību normas, pagaidām šis starptautiskais līgums paliek nepelnīti neievērots. Pētījuma mērķis ir analizēt Konvencijas 42. panta piemērošanu pārdevēja atbildības iestāšanās konstatēšanai, kā arī identificēt iespējamās problēmas, kuras varētu izrietēt no panta interpretēšanas. Pētījuma uzdevumi ir aplūkot nepieciešamos nosacījumus pārdevēja atbildības konstatēšanai, kā arī pārdevēja atbildību izslēdzošos faktorus, identificēt un analizēt iespējamās problēmas, kuras varētu izrietēt no panta jēdzienu interpretēšanas, apskatīt Konvencijas un tās 42. panta piemērošanu Latvijas tiesu praksē un salīdzināt Konvencijas 42. panta regulējumu ar Latvijas nacionālajām tiesību normām. Pētījuma rezultātā autore ir secinājusi, kam darījuma pusēm ir jāpievērš uzmanība, lai izprastu un efektīvi izmantotu Konvencijas 42. panta regulējumu, kā arī, kādus punktus pusēm būtu jāiekļauj pirkuma līgumā, lai noregulētu jautājumos, kuri netiek skaidri noteikti Konvencijas ietvaros.

This study analyzes Article 42 of the United Nations Convention on Contracts for the International Sale of Goods (heinafter – Convention), which sets out the seller's liability for the delivery of goods which may infringe the intellectual property rights of third parties. This regulation is applicable in the field of international trade ralations between merchants who are located in different countries, which are parties to the Convention or who choose to subject their purchase agreement to the laws of the country which is a party to the Convention. The application of the Convention is mandatory for Latvian courts in all cases falling within the scope of the Convention, but in practice often both the parties to the agreement and the courts remain unaware that the Convention would apply to their legal relations. Although the Convention offers an effective regulation of international trade transactions, which cannot be offered by the national laws of Latvia, for the time being this international agreement remains undeservedly understated. The purpose of this study is to analyze the application of Article 42 of the Convention to establish the seller's liability, as well as to identify possible problems that may arise from the interpretation of this article. The tasks of this study are to look at the necessary conditions for establishing the seller's liability, as well as the factors excluding the seller's liability, to identify and analyze possible problems that may arise from the interpretation of the article, and to compare the application of the Convention and its Article 42 with the Latvian national legal norms. As a result of the study, the author has concluded, which points counterparties need to pay attention to in order to understand and effectively use the provisions of Article 42 of the Convention, as well as what clauses should be included in the purchase agreement to address issues not explicitly defined in the Convention.