Mācīšanās un zināšanu apmaiņas prakses starp programmētājiem

Abstract

Maģistra darba mērķis ir pētīt programmētāju mācīšanās prakses un savstarpējo attiecību nozīmi tajās. Balstoties uz ilgtermiņa programmētāju kopienas etnogrāfisku izpēti, maģistra darbā pētu programmēšanu un programmēšanas mācīšanos kā prakses, kā šīs prakses iederas formālajā un neformālajā izglītības ietvarā un kādas ir kopienas attiecības šo prakšu ietvaros. Pamata datu ievākšanas metodes ir padziļinātas, daļēji strukturētas intervijas, līdzdalīgie novērojumi, kā arī auto etnogrāfisko pierakstu analīze. Šīs prakses tiek kontekstualizētas, izmantojot prakses un reciprocitātes teorētisko perspektīvu. Galvenās novērotās prakses starp programmētājiem ir pašmācība un mācīšanās kopienas ietvaros, savstarpējo attiecību veidošana kopienas ietvaros, daloties ar zināšanām, un formālās izglītības noliegums. Izpētītajām praksēm ir saikne ar pārmaiņām, kas paredz nepārtrauktu pielāgošanos.

The aim of the master's thesis is to study the programmers' learning practices and interrelationships within them. Based on long-term ethnographic research of the programming community, the master's thesis explores programming as a process and its learning as practices, how these practices fit into the formal and non-formal education framework, and what are the community relations within these practices. Basic data collection methods are in-depth, semi-structured interviews, participatory observations, and analysis of autoethnographic records. These practices are contextualized using a theoretical perspective of practice and reciprocity. The main practices observed between programmers are self-study and learning within the community, building relationships within the community through knowledge sharing, and denial of formal education. The practices studied are linked to changing technology, which requires continuous adaptation.