Pieteikuma izskatīšanas atteikšana administratīvajās lietās

Abstract

Maģistra darba mērķis ir identificēt ar Administratīvā procesa likuma 191.1 panta piemērošanu saistītās problēmas, galvenokārt balstoties uz administratīvo tiesu prakses analīzi. Pētījuma rezultātā atklāts pieteikuma izskatīšanas atteikuma pamatu saturs un savstarpējās atšķirības, izdarīti secinājumi par to efektivitāti. Identificētas gadījumu grupas, kad tiek piemērots acīmredzami nepamatotu pieteikumu institūts. Konstatētas nekonsekvences acīmredzami nepieļaujamu un objektīvi nesaprotamu pieteikumu institūta piemērošanā. Secināts, ka praksē nav atrisināta traucējošā prāvnieka problēma, tostarp gadījumā, kad par vairākiem desmitiem acīmredzami nepieļaujamu pieteikumu nav samaksāta valsts nodeva, tādēļ izteikts priekšlikums papildināt tiesisko regulējumu ar mehānismu, kas ļautu individuāli iedarboties uz personām, kuras savas procesuālās tiesības izmanto ļaunprātīgi.

The aim of the Master thesis is to identify problems related to the application of Section 191.1 of Administrative Procedure Law mainly based on an analysis of administrative court practice. As a result, the content of refusal grounds and diferences between them are revealed, conclusions related to the efficiency of refusal grounds are made. Groups of cases when the institute of manifestly unfounded applications is applied is identified. Inconsistencies related to the application of manifestly inadmissible and objectively incomprehensible application institute are identified. Concluded that the problem of vexatious litigant is not solved, also in cases when for dozens of manifestly inadmissible applications the State fee is not paid, so it is proposed to supplement the legislation with a possibility that would allow individual action against persons who abuse their procedural rights.