Filmas partitūras un smieklu celiņa ietekme uz skatītāju uztveri

Abstract

Mana darba tēma ir filmas partitūras un smieklu celiņa ietekme uz skatītāja uztveri. Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, kadru var iemūžināt augstā kvalitātē aizmirstot par kvalitatīvas skaņas nepieciešamību. Izvēloties audio pie konkrēta vizuālā objekta ir iespējams ietekmēt skatītāja uztveri par notiekošo. Izvēloties nepiemērotu audio-vizuālo komunikāciju plānotais naratīvs mainās un netiek nodots skatītājam, kā to sākotnēji ir velējušies. Mana darba mērķis ir izpētīt, kā dažāda veida partitūras maina noskaņojumu un, kā maina redzamās ainas nodoto ziņojumu skatītājam. Vēl viens mērķis ir noteikt vai ar smieklu celiņa palīdzību var likt skatītājam smieties un nodot ziņu, ka notiekošā situācija ir mazāk nopietna kā smieklīga. Savam darbam esmu izvēlējusies audio-vizuālo komunikāciju, kā pamata teorijas aprakstu. Zem šīs komunikācijas ietilpst garastāvokļa vadības teorija, semiotika, diegētiska un nediegētiska skaņa. Lai izpētītu šīs abas problēmas, filmas partitūras un smieklu celiņa ietekmi, es izmantoju aptauju ar audio failiem un video failiem, kuros tiek noskaidrotas, kādas asociācijas respondenti izjūt no konkrēta materiāla. Lai spētu noteikt nodotās ziņas es izmantoju semiotikas analīzes un audio-vizuālās komunikācijas teorijas aprakstus. Lai padziļinātāka saprastu, kā skaņa ietekmē skatītāju, es izveidoju fokusa grupu ar 8 cilvēkiem, kur kopīgi tika skatīti vairāki kadri no dažādiem seriāliem ar un bez smieklu celiņa, un kadrs no vienas filmas, bet ar dažādām pievienotām partitūrām. Pēc, kā tika veikta diskusija. Darba rezultāti uzrāda, ka izmantojot pareizu audio-vizuālo komunikāciju, var mainīt un manipulēt ar ainas, kadra, filmas vai seriāla nodoto ziņojumu skatītājam, kas arī ietekmē uztveri. Pēc teorijas skatītāja izvēlās, ko skatīties, lai apmierinātu savas vajadzības, kā rezultātā tiek arī izvēlētas filmas vai seriāli ar šādu mērķi, kur viņi vēlās savas emocijas vai vajadzības apmierināt ne tikai ar kadru, bet ar naratīvu un piemērotu skaņu.

The topic of my work is the influence of the film's score and the laugh track on the viewer's perception. Thanks to modern technology, the frame can be captured in high quality, forgetting the need for high-quality sound. By selecting audio for a particular visual object, it is possible to influence the viewer's perception of what is happening. By choosing inappropriate audio-visual communication, the planned narrative changes and is not passed on to the viewer as originally desired. The aim of my work is to study how different types of scores change the mood and how the scenes change the message conveyed to the viewer. Another goal is to determine if a laugh track can make the viewer laugh and convey the message that the situation is less serious than funny. For my work I have chosen audio-visual communication as a description of the basic theory. Below this communication are the theory of mood management, semiotics, diegetic, and non-diegetic sound. To explore the impact of these two issues, the film's score, and the laughter track, I used a survey with audio and video files to find out which associations respondents feel about a particular material. To be able to determine the transmitted information, I use the descriptions of semiotic analysis and audio-visual communication theory. To gain a deeper understanding of how sound affects the viewer, I created a focus group of 8 people who watched several shots from different series with and without a laugh track, and a shot from one movie but with different scores. Following the discussion. The results show that with the right audio-visual communication, you can change and manipulate the message conveyed to a viewer in a scene, frame, movie, or series, which also affects perception. According to the theory, the viewer chooses what to watch to meet their needs, because of which films or series are chosen for this purpose, where they want to satisfy their emotions or needs not only with a frame, but with a narrative and appropriate sound.