Koronāro bifurkāciju perkutānās ārstēšanas stratēģijas ietekme uz intrahospitālajiem notikumiem
Author
Bolšteina, Eva
Co-author
Latvijas Universitāte. Medicīnas fakultāte
Advisor
Kumsārs, Indulis
Date
2022Metadata
Show full item recordAbstract
Ievads. Apmēram 15-20% perkutānā koronārā intervence tiek pielietota, lai ārstētu koronāro bifurkāciju bojājumus. Perkutānā koronārā intervence koronāro bifurkāciju ārstēšanas gadījumā tiek uzskatīta par izaicinošu un sarežģītu, kā arī tiek asociēta ar nelabvēlīgākiem intrahospitālajiem un ilgtermiņa iznākumiem, salīdzinājumā ar ne-bifurkāciju bojājumiem. Darba mērķis. Izvērtēt intrahospitālās un procedurālās komplikācijas pacientiem, kuriem tika veikta īsto koronāro bifurkāciju bojājuma perkutānā koronārā intervence (PCI) un noskaidrot šo iznākumu saistību ar izvēlēto ārstēšanas stratēģiju. Materiāli un metodes. Kohortā retrospektīvā pētījumā tika iekļauti 603 pacienti no Latvijas Kardioloģijas centra Koronāro Bifurkāciju ārstēšanas reģistra, kuriem tika veikta koronāro bifurkāciju ārstēšana Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā, laika periodā no 01.01.2017. gada līdz 30.12.2021. gadam. Iekļaušanas kritēriji pētījumā: 1) pacienti, kuri iestājās ar stabilu stenokardiju, nestabilu stenokardiju, ne-STEMI (ne-ST-elevāciju miokarda infarkts); 2) bifurkācijas stenoze, kura skar gan galveno asinsvadu (MV), gan sānu zaru (SB) vairāk nekā 50%. MV diametrs ≥ 3 mm, SB diametrs ≥ 2.5 mm; 3) pacienti, kuri tika ārstēti izmantojot viena vai divu stentu tehniku. Izslēgšanas kritēriji: 1) miokarda infarkts ar ST elevācijām < 24 stundas; 2) bojājumi, kuri skar kreiso koronāro stumbru. Visi dati tika analizēti izmantojot Microsoft Office Excel 2020 un IBM SPSS 23.0. Rezultāti. No 603 pacientiem, 491 pacients tika iekļauts viena stenta grupā un 112 pacienti divu stentu grupā. Kopā pētījumā piedalījās 30% sievietes un 70% vīrieši. Populācijas vidējais vecums 65 ± 10.4 gadi. Procedūras laikā netika novērots neviens nāves, galvenā zara oklūzijas vai insulta/tranzitora išēmiskas lēkmes gadījums (TIL). Bet tika novērots viens asinsvada perforācijas un kardiogēna šoka gadījums divu stentu grupā, p=0.186. Sānu zara oklūzija 15 gadījumos tika novērota viena stenta grupā un viens gadījums divu stentu grupā, p=0.199. Intrahospitālās komplikācijas kā nāve, Q miokarda infarkts netika novērots nevienā pētījuma grupā. Viena stenta grupā tika konstatēti 21 periprocedurāla ne-Q miokarda infarkta gadījumi. Divu stentu grupā tika konstatēti 6 periprocedurāla ne-Q miokarda infarkta gadījumi un viens stenta trombozes gadījums. Statistiski nozīmīgas izmaiņas bija vērojamas bifurkāciju bojājuma angiogrāfiskajā raksturojumā, divu stentu tehnikā SB bija garāks bojājuma garums 11.03 ± 6.58 mm (p=<0.001), kā arī lielāks stenozes lielums 78.67 ± 11.34% (p=<0.001). 180 pacientiem pēc 24 stundām tika veikti kreatīnkināzes MB (CK-MB) frakcijas mērījumi, tomēr statiski nozīmīgas atšķirības starp abām pētījuma grupām netika novērotas. CK-MB pieaugums 10 reizes virs normas bija 5 pacientiem, p=0.980. Secinājumi. Intrahospitālās un procedurālās komplikācijas koronāro bifurkāciju bojājumu ārstēšanā bija zemas. Bija viens agrīns stenta trombozes gadījums divu stentu tehnikā. Introduction. Approximately 15% to 20% of percutaneous coronary interventions (PCI) are performed to treat coronary bifurcations. PCI for bifurcation disease is known to be technically challenging and has historically been associated with lower procedural success rates and worse clinical outcomes than non-bifurcation lesions. Aim of the study. The aim of the study was to evaluate intrahospital and procedural outcomes of patients who underwent PCI for true coronary bifurcation lesions and clarify outcomes with chosen treatment strategy. Materials and methods. In cohort retrospective analysis were included 603 patients of Latvian Center of Cardiology Coronary Bifurcation Treatment registry, time period from 01.01.2017. until 30.12.2021. Inclusion criteria were: 1) stable angina, unstable angina, non-STEMI (non-ST-elevation myocardial infarction; 2) bifurcation stenosis involving both main vessel (MV) and side branch (SB) > 50%. MV diameter ≥ 3mm, SB diameter ≥ 2.5 mm; 3) patients who underwent PCI using one stent or two stent strategy. Exclusion criteria: STEMI (ST-elevation myocardial infarction) < 24 hours; 2) target lesion in left main coronary artery bifurcation. All data were analysed using Microsoft Office Excel 2020 and IBM SPSS 23.0. Results. From total 603 patients, 491 patients were includded in one stent group and 112 in two stent group. There were 30% women and 70% men. The average age was 65 ± 10.4 years. During procedure there were not observed cases of death, MV occlusion or stroke/transistor ischemic attack (TIL). There were detected one case of blood vessel perforation and one case of cardiogenic shock in two stent group, p=0.186. There were 15 cases of SB occlusion in one stent group and one case in two stent group, p=0.199. Intrahospital complications such as death, Q-myocardial infarction were not observed. 21 cases of periprocedural non-Q myocardial infarction in one stent group. In two stent group were 6 cases of periprocedural non-Q myocardial infarction and one case of early stent thrombosis. There were statistically significant differences observed in coronary lesions angiographic parametrs, in two stent group SB were longer lesion lenght 11.03 ± 6.58 mm (p=<0.001), as well as a larger stenosis size 78.67 ± 11.34% (p=<0.001). Creatine kinase-MB levels 24 hour after PCI were measured in 180 patients, but there were no statistically significant differences between groups. CK-MB increase 10 times from normal limit were in 5 patients, p=0.980. Conclusions. Intrahospital and procedural complication rate in the treatment of true coronary bifurcation lesions was low. There was one case of early stent thrombosis in two stent strategy.