Negodprātīga tiesību un pienākumu izmantošana civilprocesā

Abstract

Bakalaura darbs “Negodprātīga tiesību un pienākumu izmantošana Civilprocesā” formulē negodprātības jēdzienu no senās angļu valodas laikiem līdz pat mūsdienu traktējumam atsevišķu zinātnes nozaru kontekstā, nolūkā izzināt, kā, kad un kāpēc konstatējama procesa dalībnieku realizēta darbība, kas nav savienojama ar procesa mērķi. Tiek rasta izpratne, kāpēc indivīdam varētu rasties vēlme pēc negodprātīgas tiesību un pienākumu izmantošanas, norādot uz iespējamiem vainīgās puses “ieguvumiem”, un otras puses likumisko interešu un tiesību aizskārumiem. Tāpat, darbs vērtē, kā tiesneši reaģē uz netaisnprātīgu personu darbību un skaidro tiesnešiem piešķirtās rīcības brīvības robežas, kuru ietvaros ar saturu tiek piepildīti atsevišķi jēdzieni, tai skaitā, piemērotās preventīvās un procesuālo sankciju normas. Autore darbā konstatē, ka negodprātība civilprocesā ir normatīvi regulēts un efektīvai atpazīšanai pētīts institūts, kura trūkumi pamatojami ar praksē nenoteiktu piemērošanas mehānismu, kas argumentējams ar tiesnešu rīcības brīvības izvēli nepiemērot procesuālās sankcijas. Patreizējais regulējums formāli ir veiksmīgs, tomēr pamatfunkciju, proti atturēt no negodprātības, tas absolūti nodrošināt nespēj. Šādu atziņu raksturo personas individuālas iezīmes un necieņa pret tiesu un citiem. Darbs tiecas veicināt sabiedrības uzticību tiesu varai, un formulēt iespējamos risinājumus, lai atjaunotu procesam pakļauto un iesaistīto personu uzticību tiesnešu pūlēm realizēt ikviena tiesības uz taisnīgu tiesu godīgā veidā. Atslēgvārdi: negodprātība, godprātība, laba ticība, procesuāls pienākums un tiesības, taisnīga tiesa, lietas dalībnieki, pušu sacīkste.

Bachelor’s Thesis “Unjust use of rights and obligations in civil procedure” defines and interprets the concept of the word unjust in different branches of science and follows development throughout the history from the beginning of Old English times, in order to discover how, when and why unjust actions, that are incompatible with the purpose of the law, occur during the use of one’s rights and obligations. An understanding as to why individuals that are involved in the process have the desire to exercise rights and obligations in bad faith is formulated, following the probable causes as to why the “guilty” party find it beneficial to do so, and concluding with how the violation affects the other party’s rights and legitimate interests. The Thesis evaluates how judges handle and react to unjust individual taken measures and elucidates the limits of the discretion granted to judges in order to fill in the contents of certain concepts, including the norms of prevention and procedural sanctions. The author states that unjust actions in civil proceedings are law regulated fenomen, studied for effective recognition, the shortcomings of which are justified by an indefinite application mechanism. Stated can be argued as a lack of practical procedural sanction practice among the judges. The current legal framework is formally successful, but it does not provide the main function of dettering dishonesty. Previously stated can be based on individual characteristics and lack of respect for the court and others involved. The Thesis seeks to defend the judiciary and formulates feasible solutions to renew the confidence of those involved, regarding judges efforts to exercise each and one’s rights to a fair trial in a fair manner. Key words: bad faith, unfair use of rights and obligations, fair trial, parties, adversarial system.