Tiesību normas spēkā esības aspekti: desuetude

Abstract

Darba mērķis ir izpētīt priekšnoteikumus rakstīto tiesību normu spēkā esībai un spēkā esības zaudēšanai, kā arī to noteikšanas veidiem. Liela uzmanība tiek veltīta tādam Latvijā reti pētītam spēkā esības zaudēšanas gadījumam, kad ir iestājies esību atceļošs nosacījums - izpildīts tiesību normas mērķis, pazuduši gadījumi, ko norma regulēja vai ir mainījušās tiesiskās attiecības. Šie gadījumi parādās desuetude doktrīnā, kurai darbā veltīta vislielākā uzmanība, jo doktrīna līdz šim Latvijā pētīta nav. Darbā tiek pētīta Latvijas un ārvalstu juridiskā literatūra, analizēti normatīvie akti un tiesu judikatūra un prakse. Darbā iegūtie rezultāti: autors secina, ka plaša un ilgstoša sabiedrības attieksme tiesību normu neievērot un tiesību normu piemērotāja lēmums normu nepiemērot ir būtisks tiesību normas neesības priekšnoteikums. Tiesību norma šādā gadījumā savu spēku zaudē automātiski, tās atcelšanai nav nepieciešams papildu lēmums. Tomēr autors piedāvā šādas spēkā esību zaudējušās rakstītās tiesību normas atcelt arī formāli, jo spēkā neesošu pozitivētu tiesību normu atrašanās normatīvajos aktos var veicināt tiesisko nedrošību un mazināt tiesisko paļāvību. Institucionālajā līmenī par normu atcelšanu, kurām iestājies desuetude, jālemj normas izdevējinstitūcijai, kas ir tās pienākums. Autors secina, ka Satversmes tiesas kompetencē nav desuetude gadījumu izskatīšana. Vispārējās jurisdikcijas un administratīvajām tiesām, izskatot konkrētos dzīves gadījumus un konstatējot desuetude pazīmes, par tām runās ar savu spriedumu palīdzību.

The goal of this paper is to study the preconditions for validity of written legal norms and for them becoming void, as well as the types of determining them. Special attention is being paid to such rarely studied case of losing validity in Latvia, when a condition cancelling the validity occurs: the objective of the legal norm is fulfilled, cases the norm was regulating no longer exist or legal relations have changed. These cases appear in desuetude doctrine, to which the most attention is paid in this thesis since this doctrine has not been studied in Latvia yet. The paper contains analysis of Latvian and foreign judicial literature, regulatory enactments and judicial practice. Results of the thesis: the author comes to a conclusion that broad and consistent attitude of the public expressed as ignorance of legal norm and a decision of the regulator not to apply the norm is a significant precondition for nullity of a legal norm. In this case the legal norm becomes void automatically; one does not need an additional decision for abrogation of it. However, the author offers to follow a formal procedure in abrogation of void positive legal norms, because retaining positive legal norms in regulatory enactments may lead to legal uncertainty and decrease legitimate expectations. At the institutional level, recognition of need for abrogation of a legal norm due to desuetude is to be decided by the issuing body, which is its duty. The author comes to a conclusion that it is not in the competence of the Constitutional Court to review desuetude cases. Courts of general jurisdiction and administrative courts shall speak about desuetude signs in their rulings as they review particular cases and determine such signs of desuetude.