No labas ticības principa izrietošie līguma blakuspienākumi

Abstract

Civillikuma 1.pants noteic, ka: “Tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības”. Desmitiem tūkstošu spriedumu, kuros ietvertas atsauces uz šo pantu liecina par tā plašo atpazīstamību, tomēr gan tiesu praksē, gan tiesību doktrīnā joprojām pastāv neskaidrības par šī panta nozīmi. Autors analizēs un sniegs argumentētas atbildes uz šādiem problēmjautājumiem: 1) vai Civillikuma 1.pants ir uzskatāms tikai par rakstītu tiesību normu, vai arī tas ir nerakstītas tiesību normas atspoguļojums; 2) vai šajā pantā aprakstītais princips ir attiecināms tikai uz civiltiesībām; 3) kāds ir šī principa saturs, kodols, vēsturiskā attīstība, un kāda ir tā izpratne citu valstu tiesībās; 4) kādi ir no šī principa izrietošie līguma blakuspienākumi un to robežas; 5) kāda metode būtu izmantojama līguma šo blakuspienākumu nodibināšanā.

Article 1 of the Civil Law states that: “Rights shall be exercised and duties performed in good faith”. The tens of thousands of judgments containing references to this Article indicate its widespread recognition, however, confusion about the meaning of this Article persists both in case law and legal doctrine. The Author will analyse and provide reasoned answers to the following issues: 1) whether Article 1 of the Civil Law is to be considered only as a written norm, or is it a reflection of an unwritten norm; 2) whether the principle described in this Article is applicable only to civil law; 3) what is the content, core, historical development of this principle, as well as its understanding in the law of other countries; 4) what additional contractual obligations derive from this principle, and their limits; 5) which method should be used for establishing these obligations.