Pierādījumu novērtēšanas īpatnības kriminālprocesā pēc Krievijas impērijas 1864. gada tiesu reformas stāšanās spēkā

Abstract

Maģistra darba ietvaros pētīts līdz šim Latvijas Republikas tiesību zinātnē detalizēti neaplūkots jautājums par pierādījumu novērtēšanas teorijas vēsturisko attīstību saistībā ar 1864. gada tiesu reformu. Tās rezultāti 1889. gada 9. jūlijā tika attiecināti uz visu tagadējās Latvijas teritoriju. Ar Tautas Padomes 1918. gada 6. decembra un 1919. gada 5. decembra normatīvajiem aktiem tiesu iekārtu un kriminālprocesu noteicošajiem Krievijas likumiem, kas bija spēkā līdz 1917. gada 24. oktobrim, tika saglabāts saistošs spēks arī pēc Latvijas valsts izsludināšanas. Tāpēc pētījumam par pierādījumu novērtēšanas teorijas vēsturisko attīstību ir ievērojama zinātniska nozīme procesuālo krimināltiesību jomā un tiesību kontinuitātes doktrīnas ietvaros. Pilnveidojot izpratni par pierādījumu novērtēšanas teorijas ģenēzi un evolūciju, ir iespējams mērķtiecīgi attīstīt spēkā esošo regulējumu un uzlabot tā piemērošanas praksi, veicinot pierādījumu tiesisku un vienlīdzīgu novērtēšanu. Pētījuma ietvaros sniegti skaidrojumi par tādiem pierādījumu novērtēšanā izmantojamiem jēdzieniem kā “iekšējā pārliecība”, “saprātīgas šaubas”, “attiecināmība”, “ticamība” un “pieļaujamība”, kā arī apkopoti kriminālprocesuālo pierādījumu novērtēšanas kritēriji, kas pēc 1864. gada tiesu reformas bija saistoši profesionāliem tiesnešiem. Līdz ar to pētījums ir aktuāls arī mūsdienās, jo paplašina izpratni par pierādījumu novērtēšanu kriminālprocesā.

The Master’s thesis examines the issue of the historical development of the theory of evaluation of evidence in the context of the 1864 judicial reform, which has not been examined in detail so far in the legal science of the Republic of Latvia. On July 9, 1889 its results were extended to the entire territory of present day Latvia. By the normative acts of the People’s Council of December 6, 1918 and December 5, 1919, the Russian laws governing the judicial system and criminal procedure, which were in force until October 24, 1917, retained its binding force even after the proclamation of the state of Latvia. The study of the historical development of the theory of the evaluation of evidence is therefore of considerable scientific significance in the field of procedural criminal law and within the doctrine of legal continuity. By improving the understanding of the genesis and evolution of the theory of the evaluation of evidence, it is possible to purposefully develop the existing framework and improve the practice of its application, promoting the fair and equal evaluation of evidence. The study explains the concepts used in the evaluation of evidence such as “internal certainty”, “reasonable doubt”, “relevance”, “reliability” and “admissibility”, as well as summarises the criteria for the evaluation of criminal procedural evidence that were binding to professional judges after the 1864 judicial reform. The study is therefore also relevant today, as it broadens our understanding of the evaluation of evidence in criminal proceedings.