Ieslodzītie kā iestādei īpaši pakļautas personas un to tiesību aizskārumi

Abstract

Maģistra darbā tiek analizēti jautājumi, kas saistīti ar ieslodzītā kā iestādei īpaši pakļautas personas tiesisko statusu, disciplināro sodīšanu, kā arī būtisku cilvēktiesību ierobežošanu, ar mērķi noskaidrot, vai ieslodzītās personas tiesiskā statusa nodibināšana, izbeigšana un disciplinārā sodīšana ir administratīvais akts, kā arī izpētīt, kādos gadījumos ieslodzīto cilvēktiesību ierobežojums ir atzīstams par būtisku, līdz ar ko iestādes lēmums būtu atzīstams par administratīvo aktu, bet rīcība – par faktisko rīcību. Maģistra darba rezultātā tiek secināts, ka lēmums ieslodzītās personas tiesiskā statusa nodibināšanu un tiesiskā statusa izbeigšana nav administratīvais akts, kā arī sniegtas iespējamās vadlīnijas, kas var tikt izmantotas, nosakot, vai kādā konkrētā gadījumā ir vai nav būtiski aizskartas ieslodzītā kā iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības.

In the Master`s thesis the author analysed issues related to legal status and disciplinary penalty of a prisoner as a particularly subordinated individual to the institution, with the aim to find out if establishing, termination of prisoner’s legal status and disciplinary penalty is an administrative act, and to analyse the cases in which the human rights restriction of the prisoners are considered to be essential, to witch institutions decision should be considerate as an administrative act, but action – as an actual action. As a result of the master's thesis, the author concludes that establishing and ending legal status of prisoner isn’t an administrative act, as well as providing possible guidelines that may be used to determine whether, in any particular case, the human rights of the prisoner as a person particularly subordinated to the institution have been seriously infringed or not.