Tiesību uz aizstāvību institūta koncepts 19. gadsimta otrās puses austriešu kriminālprocesa filozofijā

Abstract

Maģistra darbā pētīts tiesību uz aizstāvību institūta koncepts austriešu kriminālprocesā laikposmā pēc Austrijas 1873. gada kriminālprocesa reformas. Pētījumā sniegta analīze par austriešu kriminālprocesā nostiprināto izpratni par tiesībām uz aizstāvību kā apsūdzētā kriminālprocesuālu garantiju, procesuālo momentu, kurā apsūdzētajam kā cieņu pelnošam subjektam piešķiramas tiesības uzaicināt aizstāvi, kā arī tiesību uz aizstāvību institūta korelāciju ar tādiem procesuālajiem pamatprincipiem kā nevainīguma prezumpcija, tiešums un mutiskums, kā arī procesuālā līdztiesība. Maģistra darba mērķis ir izpētīt tiesību uz aizstāvību izpratnes izvērsumus austriešu kriminālprocesa teorijā, kas tika formulēti 19. gadsimta otrās puses kriminālprocesa reformas laikā un vēlāk vismaz daļēji tika implementēti gan Krievijas impērijas, gan vēlāk arī Latvijas kriminālprocesā. Latvijas tiesību attīstībā nepelnīti reti ticis uzsvērts austriešu kriminālprocesa pētnieku zinātniskais pienesums, tādējādi pētījuma novitāte saistāma ar līdz šim Latvijas tiesību zinātnē nevērtēta jautājuma izpēti par to, kā doktrināri-filozofiskā dimensijā austriešu kriminālprocesā tika formulēts aizstāvības institūta koncepts. Pētījuma aktualitāte, analizējot aizstāvības institūta konceptu vēsturiskā perspektīvā, ir saistīta ar iespēju noteikt optimālas tiesību jaunrades saturu, vairoties no sistēmiski nesaderīgu grozījumu ieviešanas. Pētījumam piemīt zinātniska vērtība gan Latvijas kriminālprocesuālo tiesību vēsturisko pamatu izpētes kontekstā, gan tiesību kontinuitātes doktrīnas ietvaros.

The Master's thesis examines the concept of the right of defence in Austrian criminal procedure in the period after the Austrian criminal procedure reform of 1873. The study analyses the understanding of the right of defence as a criminal procedural guarantee for the accused, the procedural moment at which the accused, as a subject deserving of respect, is granted the right to counsel, and the correlation of the right of defence with fundamental procedural principles such as the presumption of innocence, directness and orality, and procedural equality, as enshrined in Austrian criminal procedure. The aim of the Master's thesis is to study the developments in the Austrian theory of criminal procedure, which were formulated during the reforms of criminal procedure in the second half of the 19th century and later at least partially implemented in the criminal procedure of the Russian Empire and later also in the Latvian criminal procedure. The scientific contribution of Austrian criminal procedure researchers has been undeservedly rarely emphasised in the development of Latvian law; thus, the novelty of the research is related to the analysis of a hitherto unassessed issue in Latvian legal science – how the concept of the defence institute was formulated in the doctrinal-philosophical dimension in Austrian criminal procedure. The relevance of the research in analysing the concept of the defence institute in a historical perspective is related to the possibility of determining the content of optimal legal innovation, avoiding the introduction of systemically incompatible amendments. The research has scientific value both in the context of research of the historical foundations of Latvian criminal procedural law and in the framework of the doctrine of legal continuity.