Tiesības uz cilvēka cienīgu nāvi

Abstract

Maģistra darbā apskatīta un analizēta cilvēka cieņa kā reliģisks un filozofisks, sociāls koncepts, gan arī kā no dabisko tiesību skolas izrietoša juridiska kategorija, kas mūsdienu Latvijas tiesību sistēmā pastāv kā cilvēka pamattiesība, konstitucionāla vērtība un pamatprincips, kas izriet no Latvijas Republikas Satversmes. Maģistra darba praktiskajā daļā cilvēka cieņa padziļināti skatīta tieši personas tiesību uz cilvēka cienīgu nāvi kontekstā, proti, valsts pozitīvā pienākuma nodrošināt mehānismus un ietvaru, kurā neārstējami slima persona var saņemt tai nepieciešamo medicīnisko aprūpi un psihosociālo atbalstu. Autore analizē esošo normatīvo regulējumu, starptautisko organizāciju rekomendācijas un vadlīnijas, kā arī veselības aprūpes darbinieku, dzīves nogales aprūpes pacientu un viņu tuvinieku sniegtos pieredzes stāstus par paliatīvās aprūpes saņemšanas realitāti Latvijā. Autore norāda, ka jau šobrīd plānotas izmaiņas normatīvajos tiesību aktos, kas regulē paliatīvās aprūpes mehānismus, taču, autoresprāt, tajos saskatāmi trūkumi. Pēc autores domām, esošais dzīves nogales aprūpes regulējums un tā faktiskā realizēšana neatbilst cilvēka cieņai un ņemot vērā Latvijas novecojošo sabiedrību, nepieciešams steidzami un pragmatiski izstrādāt dzīves nogales aprūpes sistēmu kā pilnvērtīgu veselības aprūpes sistēmas daļu.

The master's thesis examines and analyzes human dignity as a religious, philosophical, social concept, as well as a more legal category arising from the school of law, which exists in the modern Latvian legal system as a basic human right, constitutional value and basic principle arising from the Constitution of the Republic of Latvia. In the practical part of the master's thesis, human dignity is examined in depth in the context of the right of a person to a dignified death, namely the mechanism and framework for ensuring the state's positive obligation, in which a terminally ill person can receive the necessary medical care and psychosocial support. The author analyzes the existing legal framework of end-of-life care in Latvia, the recommendations, and guidelines of international organizations, as well as the stories of the experiences of health care workers, end-of-life patients, and their relatives about the reality of palliative care in Latvia. The author points out that the currently planned regulatory changes in the legal acts that regulate the palliative care mechanism, however, in the author's opinion, flaws can be seen in them. The author notes that the regulation of end-of-life care is in force and its actual implementation does not correspond to human dignity and Latvia's aging society, which urgently and pragmatically needs to develop the end-of-life system as an integral and integrated part of health care systems.