Krīžu pārvaldīšanas Satversmes regulējuma pilnveidošana

Abstract

Latvijas Republikas Satversmes 62. pantā paredzēts īpašais tiesiskais režīms - izņēmuma stāvoklis, kurš nosaka valsts rīcību ārēja ienaidnieka vai pilsoņu nemieru apdraudējumu gadījumā. Tiesību zinātnē tiek pausts viedoklis, par nepieciešamību pielāgot Satversmes krīzes situāciju regulējumu atbilstoši mūsdienu miera apstākļiem. Pētījuma mērķis ir izpētīt īpašā tiesiskā režīma būtību un regulējumu Latvijas tiesībās, kā arī salīdzināt citu Eiropas valstu konstitucionālo regulējumu krīzes situācijās, kā rezultātā izvērtēt, vai pastāvošais krīzes situāciju regulējums Satversmē ir efektīvs un atbilstošs mūsdienu tiesiskajā telpā. Lai sasniegtu pētījuma mērķus tika izvirzīti uzdevumi definēt īpašo tiesisko režīmu, izpētīt Latvijas Republikas krīzes situāciju regulējumu un praksi, apzināt citu valstu praksi un analizēt nepieciešamos krīzes regulējuma uzlabojumus. Darba rezultātā autore konstatē uzlabošanas iespējas pašreizējā Satversmes regulējumā un analizē iespējas, kā esošo krīzes situāciju regulējumu padarīt efektīvāku un mūsdienīgu.

Article 62 of the Constitution of the Republic of Latvia provides for a special legal regime - a state of exception, which regulates the actions of the state in the event of threats from an external enemy or civil unrest. In the science of law, an opinion is expressed about the need to adapt the framework of crisis situations of the Constitution according to the conditions of modern peace. The purpose of the research is to investigate the nature of a special legal regime, the regulation of crisis situations in Latvian law, as well as to compare the constitutional regulation of other European countries in crisis situations, as a result of which to evaluate whether the existing regulation of crisis situations in the Constitution is effective and appropriate in the modern legal space. In order to achieve the purpose of the research, the tasks were set to define the special legal regime, to study the regulation and practice of crisis situations in the Republic of Latvia, to identify the practice of other countries and to analyze the necessary improvements in crisis regulation. As a result of the work, the author identifies opportunities for improvement in the current regulation of the Constitution, and therefore analyzes the possibilities of making the existing regulation of crisis situations more effective and modern.