Divu stentu tehnikas pielietojums, ārstējot koronāro artēriju bifurkāciju bojājumus

Abstract

Ievads. Koronāro artēriju stentēšana ir viena no galvenajām sirds išēmiskās slimības ārstēšanas metodēm, īpaši slimībai progresējot. Zinātniskā literatūrā pastāvīgi tiek diskutēts par piemērotāko stentēšanas metodi bifurkācijas bojājuma gadījumos. Darba mērķis. Novērtēt intrahospitālos un ilgtermiņa iznākumus pacientiem, kuriem tika veikta koronāro artēriju bifurkāciju bojājuma perkutānā koronārā intervence (PCI), un noskaidrot šo iznākumu saistību ar izvēlēto koronāro artēriju bifurkāciju bojājumu ārstēšanas tehniku. Materiāli un metodes. Kohortas retrospektīvajā pētījumā tika iekļauti 727 pacienti no Latvijas Kardioloģijas centra Koronāro Bifurkāciju ārstēšanas reģistra, kuriem Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā laika periodā no 2017. gada janvāra līdz 2022. gada decembrim tika veikta koronāro bifurkāciju intervence ar iespējamu sānu zara stentēšanas stratēģiju vai ar 2-stentu metodi. Pacienti tika attiecīgi sadalīti divās grupās. Iekļaušanas kritēriji: 1) pacientu vecums ≥ 18 gadi; 2) būtiska bifurkācijas stenoze (≥ 50%) gan galvenajā asinsvadā, gan sānu zarā; 3) pacienti ar sekojošām iestāšanās diagnozēm: stabila slodzes stenokardija vai klusā išēmija, nestabila stenokardija, NSTEMI vai STEMI > 24 st.; 4) galvenā asinsvada diametrs ≥ 3,0 mm; 5) sānu zara diametrs ≥ 2,5 mm; 6) pacienti, kuru ārstēšanai tika izvēlēta viena vai divu stentu tehnika. Izslēgšanas kritēriji: 1) bojājumi, kuri lokalizējas kreisās koronārās artērijas stumbrā; 2) STEMI < 24 st. Rezultāti. 592 (81%) pacientiem tika veikta PCI, izmantojot iespējamo sānu zara tehniku, un 135 (19%) - divu stentu tehniku. Procedūras laikā tika novērots viens asinsvada perforācijas (p=0.186) gadījums divu stentu grupā un viens kardiogēna šoka gadījums (p>0.999) viena stenta grupā. Sānu zara oklūzija tika novērota 15 gadījumos viena stenta grupā un 2 gadījumos divu stentu grupā (p=0.752). Galvēna zara oklūzija tika novērota 1 gadījumā viena stenta grupā (p>0.999). Viena stenta grupā tika konstatēti 23 periprocedurāla ne-Q miokarda infarkta gadījumi, kamēr divu stentu grupā tika konstatēti 9 periprocedurāla ne-Q miokarda infarkta gadījumi (p=0.305). Stenta tromboze tika novērota 1 gadījumā divu stentu grupā (p=0.186). Viena stenta grupā tika novēroti četri 1.tipa asiņošanas gadījumi pēc BARC, kamēr divu stentu grupā – viens 0.tipa un viens 2.tipa asiņošanas gadījums (p=0.055). 217 pacientam pēc PCI tika noteikts CK-MB līmenis. CK-MB pieaugums virs normas tika konstatēts 26 gadījumos, bez statistiski ticamas atšķirības starp grupām. Nebija statistiski atšķirīgi arī ilgtermiņa klīniskie rezultāti. Secinājumi. Šis pētījums parāda, ka starp abām grupām, kurām tika veikta PCI koronāro bifurkācijas bojājumu ārstēšana ar dažadām metodēm, nebija statistiskas atšķirības ne intrahospitālo, ne ilgtermiņa komplikāciju skaita ziņā. Abas stentēšanas tehnikas ir drošas un efektīvas metodes koronāro bifurkāciju bojājumu ārstēšanā ar zemu nelabvēlīgo iznākumu biežumu.

Introduction. Globally, ischemic heart disease is the leading cause of death and disability. The scientific literature continually discusses the most appropriate stenting method for bifurcation lesions. Aim of the study. To evaluate the in-hospital and long-term outcomes of patients who have undergone percutaneous coronary intervention (PCI) for coronary artery bifurcation lesions and to determine the association of these outcomes with the chosen technique of treating coronary artery bifurcation lesions. Materials and Methods. In a retrospective cohort study 727 patients enrolled at the Latvian Center of Cardiology Coronary Bifurcation Treatment Registry who underwent percutaneous coronary intervention at the Pauls Stradins Clinical University Hospital using either a provisional side branch stenting strategy or a two-stent method. PCI were performed between January 11, 2017 and December 29, 2022. Patients were accordingly divided into two groups. Inclusion criteria: 1) patient age ≥ 18 years; 2) significant bifurcation stenosis (≥ 50%) in both the main vessel and the side branch; 3) patients with the following admission diagnoses: stable angina or silent ischemia, unstable angina, NSTEMI or STEMI > 24 h; 4) main vessel diameter ≥ 3.0 mm; 5) side branch diameter ≥ 2.5 mm; Exclusion criteria: 1) target lesion located in the left coronary artery trunk; 2) STEMI < 24 h. Results. 592 (81%) patients underwent PCI using provisional one-stent technique, and 135 (19%) - with systematic two-stent technique. During the procedure, one case of vessel perforation (p=0.186) was observed in the two-stent group and one case of cardiogenic shock (p>0.999) in the one-stent group. Side branch occlusion was observed in 15 cases in the one-stent group and 2 cases in the two-stent group (p=0.752). Main branch occlusion was observed in 1 case in the one-stent group (p>0.999). No cases of in-hospital death, Q myocardial infarction, stroke, and/or transient ischemic attack were detected in any of the groups. In the one-stent group, there were 23 cases of periprocedural non-Q myocardial infarction, while in the two-stent group, there were 9 cases of periprocedural non-Q myocardial infarction (p=0.305). Stent thrombosis was observed in 1 case in the two-stent group (p=0.186). CK-MB measurements were performed after the procedure for 217 patients. An increase of CK-MB level above the norm was observed in 26 cases, with no statistically significant difference between the groups. There were also no statistically significant differences in long-term clinical outcomes. Conclusions. This study shows that there was no statistically significant differences between the two groups undergoing PCI for coronary bifurcation lesions with different methods, both in terms of in-hospital and long-term complications. Both stenting techniques are safe and effective methods for treating coronary bifurcation lesions with a low incidence of adverse outcomes.