Insulīna terapijas izraisītas lipodistrofijas ietekme uz glikēmijas kontroli pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu

Abstract

Insulīna terapija, nepareiza insulīna injekciju veikšana cukura diabēta pacientiem izraisa lokālas ādas un zemādas komplikācijas, kas negatīvi ietekmē glikēmijas kontroli un apgrūtina optimālu glikēmijas mērķa rādītāju sasniegšanu, kas rezultējas ar diabētisko komplikāciju attīstību. Savlaicīgai šo blakņu novēršanai nepieciešama 1. tipa cukura diabēta pacientu izglītošana un apmācība, lai tiktu ievēroti pareizas insulīna injicēšanas tehnikas pamatprincipi. Pētījuma mērķis bija izpētīt insulīna terapijas, nepareizas preparāta ievades izraisīto komplikāciju, kā, piemēram, lipodistrofijas ietekmi uz glikēmijas kontroli pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi un izvērtētu lipodistrofisku izmaiņu radītās sekas, izstrādāta aptaujas anketa, tajā iekļauti jautājumi par glikēmijas paškontroli, insulīna terapijas veidu un injekcijas tehniku, insulīna ievades vietu rotāciju, injektoru adatu garumu un to nomaiņas biežumu. Lipodistrofisku izmaiņu izvērtēšanai veikta injekcijas vietu inspekcija un palpācija. Glikēmijas kontrole analizēta balstoties uz glikētā hemoglobīna rādītājiem. Diplomdarba pētījums sastāvēja no divām kārtām un pētījuma pirmajā kārtā piedalījās 51 pacients, no tiem 27 (52,94%) bija sievietes, bet 24 (47,06%) bija vīrieši. Pētījuma pirmajā kārtā lipohipertrofiskas izmaiņas insulīna injekcijas vietās tika atklātas 90,2% (n=46) aptaujāto, bet tikai 9,8% (n=5) diabēta pacientu nebija šo izmaiņu. Pēc 3 līdz 4 mēnešiem pacienti tika atkārtoti uzaicināti uz vizīti jeb pētījuma otro kārtu, bet tikai 27 respondenti jeb 16 (59%) sievietes un 11 (41%) vīrieši brīvprātīgi piekrita atkārtotai dalībai pētījumā. Atkārtoti izvērtētajā 27 pacientu apakšgrupā statistiski ticami samazinājās lipohipertrofiju sastopamības biežums (p=0,02; p<0,05), jo 22,2% pacientu lipohipertrofiskas izmaiņas pētījuma vairs netika novērotas. Salīdzinot pētījuma pirmās un otrās kārtas glikētā hemoglobīna rādītājus, noteiktas statistiski nozīmīgas atšķirības (p=0,002; p<0,05), pētījuma pirmajā kārtā respondentu vidējais HbA1c līmenis bija 8,5%, tomēr atkārtoti izvērtējot glikētā hemoglobīna rādītājus, tika novērota diabēta kontroles uzlabošanās, jo HbA1c rādītāji samazinājās vidēji par 0,7%. Ņemot vērā, ka gandrīz visiem pētījuma dalībniekiem bija lipohipertrofiskas izmaiņas un tikai nelielai pacientu daļai tās netika konstatētas, nav iespējams izdarīt secinājumus, analizēt dažādas sakarības šo divu grupu vidū, kā arī noliegt vai apstiprināt izvirzīto hipotēzi.

Insulin therapy, when improperly administered in diabetic patients, can lead to local dermal and subcutaneous complications, adversely impacting glycemic control and impeding the attainment of optimal glycemic targets, thereby predisposing individuals to the development of diabetic complications. A proactive approach to mitigating these adverse effects necessitates the comprehensive education and training of patients with type 1 diabetes in adhering to fundamental principles of proper insulin injection techniques. The main aim of this study was to explore the impact of insulin therapy complications, particularly lipodystrophy, on glycemic regulation in patients with type 1 diabetes. To achieve this goal and assess the effects of lipodystrophic changes, a structured questionnaire was developed. It covered aspects such as glycemic self-monitoring, insulin therapy methods, injection techniques, site rotation practices, needle dimensions, and replacement frequency. Physical examinations, including inspection and palpation of injection sites, were conducted to evaluate lipodystrophic alterations, while glycemic control was assessed using glycated hemoglobin analysis The thesis research involved two rounds with 51 participants initially, comprising 27 women (52.94%) and 24 men (47.06%). In the first round, lipohypertrophic changes were observed in 90.2% (n=46) of respondents, with only 9.8% (n=5) showing no such changes. After 3 to 4 months, 27 participants (16 women, 11 men) agreed to partake in the second round. Following diabetes education, a statistically significant decrease in lipohypertrophy incidence was noted (p=0.02; p<0.05), with 22.2% of patients showing no lipohypertrophic changes. Additionally, a significant difference in glycated hemoglobin (HbA1c) levels was observed between the two rounds (p=0.002; p<0.05), indicating improved diabetes control with an average HbA1c reduction of 0.7%. However, due to the widespread presence of lipohypertrophic changes among participants and the limited absence thereof, definitive conclusions regarding intergroup relationships and hypothesis validation remain challenging.