Vidējās cerebrālās artērijas vidējās plūsmas ātruma izmaiņu klīniskais nozīmīgums pacientiem ar spontānas vai traumatiskas izcelsmes intrakraniālu hemorāģiju

Abstract

Pētījuma aktualitāte: Pacientiem ar traumatiska vai netraumatiska rakstura intrakraniālu hemorāģiju ir ļoti būtiski saglabāt adekvātu smadzeņu perfūziju, īpaši paaugstināta intrakraniālā spiediena apstākļos. Kopš 1982. gada transkraniālā doplerogrāfija ir pilnveidojusies kā efektīvs diagnostikas un monitoringa rīks. Transtemporālā doplerogrāfija šobrīd ir vienīgā neinvazīvā metode, kas spēj sniegt reāla laika informāciju par smadzeņu perfūziju pie pacienta gultas, turklāt to ir iespējams veikt atkārtoti visā novērošanas periodā. Mērķis: Izvērtēt vidējās cerebrālās artērijas vidējā plūsmas ātruma izmaiņu klīnisko nozīmīgumu pacientiem ar neirotraumu vai spontānu intracerebrālu hemorāģiju. Hipotēze: Pacientiem ar palielinātu, neinvazīvi mērītu intrakraniālo spiedienu un samazinātu vidējās plūsmas ātrumu vidējā cerebrālā artērijā ir prognozējams sliktāks klīniskais iznākums. Darba uzdevumi: 1.Salīdzināt MFV (mean flow velocity - vidējais plūsmas ātrums) un ONSD (optic nerve sheath diameter - optiskā nerva ārējā apvalka diametrs) mērījumu vērtības starp pacientiem ar traumatiska rakstura intrakraniālu hemorāģiju un spontānas izcelsmes intrakraniālu hemorāģiju. 2.Novērtēt MFV un ONSD mērījumu vērtību ietekmi uz pacientu klīnisko iznākumu pēc modificētās Rankina skalas un mirstību. 3.Izvērtēt sakarību starp MFV vidējā cerebrālā artērijā un intrakraniālo spiedienu pēc ONSD. 4.Izvērtēt MAP (mean arterial pressure - vidējais arteriālais asinsspiediens) ietekmi uz MFV vidējā cerebrālā artērijā. Metodes: Tika veikts prospektīvs novērošanas pētījums Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers” intensīvās terapijas nodaļā. Pētījumā tika iekļauti pacienti, kuri bija stacionēti ar akūtu spontānu vai traumatiska rakstura intrakraniālu hemorāģiju. Rezultāti: Pētījumā tika analizēti 33 pacienti, no kuriem 20 (%) bija traumatiska rakstura intrakraniāla hemorāģija, bet 13 (%) spontāna intrakraniāla hemorāģija. Triju dienu periodā veicot ONSD un MFV mērījumus pacientiem tika atrasta statistiski ticama, ļoti vāja negatīva korelācija starp ONSD un MFV (r=-0,21; p=0,046). Secinājumi: 1.Pacientiem ar traumatisku intrakraniālu hemorāģiju pirmajās 72 stundās bija mazāk izteikta smadzeņu tūska pēc ONSD mērījumiem un labāka cerebrālā perfūzija salīdzinot ar spontānas izcelsmes intrakraniālas hemorāģijas pacientiem. 2.Pacientiem, kuriem triju dienu periodā pēc ONSD tika novērota dinamiska intrakraniālā spiediena mazināšanās attiecīgi varēja novērot vidējā plūsmas ātruma palielināšanos vidējā cerebrālā artērijā.

Introduction: In patients with traumatic or non-traumatic intracranial hemorrhage, it is very important to maintain adequate cerebral perfusion, especially in conditions of increased in-tracranial pressure. Since 1982, transcranial Doppler has developed as an effective diagnostic and monitoring tool. Transtemporal dopplerography is currently the only non-invasive method capable of providing real-time information on cerebral perfusion at the patient's bedside, and it is also possible to perform it repeatedly throughout the observation period. Aim: The aim of this study was to evaluate the significance to outcome of the mean flow velocity (MFV) of the middle cerebral artery in patients with raised intracranial pressure. Hypothesis: Patients with increased noninvasively measured intracranial pressure and de-creased mean flow velocity in the middle cerebral artery are predicted to have a worse clinical outcome. Assignments: 1.To compare the measurement values of MFV (mean flow velocity) and ONSD (optic nerve sheath diameter) between patients with traumatic intracranial hemorrhage and spontaneous intracranial hemorrhage. 2.To assess the influence of MFV and ONSD measurement values on the clinical outcome of patients according to the modified Rankin scale and mortality. 3.To evaluate the relationship between MFV in the middle cerebral artery and intracranial pressure after ONSD. 4.To evaluate the effect of MAP (mean arterial pressure) on MFV in the middle cerebral artery. Methods A prospective observational study was conducted in Riga East Clinical University hospital "Gaiļezers" intensive therapy department. Patients hospitalized with acute spontaneous or trau-matic intracranial hemorrhage were included in the study. Results: The study analyzed 33 patients, of which 20 (%) had traumatic intracranial hemorrhage, and 13 (%) spontaneous intracranial hemorrhage. A statistically reliable, very weak, negative correlation between ONSD and MFV (r=-0,21; p=0,046) was found when measuring ONSD and MFV in patients over a three-day period. Conclusions: 1.Patients with traumatic intracranial hemorrhage in the first 72 hours had less pronounced cerebral edema according to ONSD measurements and better cerebral perfusion com-pared to patients with spontaneous intracranial hemorrhage. 2.Patients who survived had less cerebral edema and better cerebral perfusion in the first 72 hours after ONSD compared to patients who died. Such a relationship was observed both among patients with traumatic intracranial hemorrhage and also among patients with spontaneous intracranial hemorrhage.