Trefoil faktora 3, Ghrelin ekspresijas plazmā novērtēšanas lietderība un to lietošana kombinācijā ar pepsinogēna I/II attiecību kā neivazīviem diagnostikas biomarķieriem pacientiem ar kuņģa vēzi un pirmsvēža bojājumiem

Abstract

Ievads: Saskaņā ar PVO datiem, kuņģa vēzis ir būtiska globāla veselības problēma un tā novēlota diagnostika ir nozīmīgs nāves cēlonis. Tas veicina nepieciešamību pēc agrīnas atklāšanas metodēm, lai uzlabotu pacientu atveseļošanās statistiku. Pašreizējās diagnostikas metodes, kaut arī vērtīgas, ir ar ierobežojumiem, kas rezultējas zemākā atklāšanas līmenī. Neinvazīvi biomarķieri, piemēram, grelīns, TFF3 un PGI/II attiecība, sniegtu iespēju agrīnai vēža atklāšanai. Mērķis: Šī pētījuma mērķis ir novērtēt grelīna un TFF3 diagnostisko potenciālu gan atsevišķi, gan kombinācijā ar PGI/II attiecību, lai identificētu kuņģa vēža un priekšvēža bojājumus. Pētījumā tiek pieņemts, ka šie biomarķieri, ja tiek kombinēti, uzlabo agrīnu atklāšanu un prognozēšanu. Tika veikti divi apakšpētījumi ar klīniskās biobanku materiālu, ELISA tehniku, lai kvantificētu biomarķieru līmeņus. Materiāli un metodes: Pētījums ietver divdaļīgu dizainu, kur tiek salīdzināti iegūtie mērījumi. Dati tika iegūti no Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta un Rīgas Austrumu universitātes slimnīcas biobankām. Dalībniekiem tika veikta endoskopiska biopsija histopatoloģiskajai izvērtēšanai, izmantojot Hjūstonas atjaunināto Sidnejas sistēmu, kā arī OLGA un OLGIM klasifikācijas. Tika veikti divi apakšpētījumi, sadalot dalībniekus grupās pēc vēža vai priekšvēža bojājumu stadijas un līdzsvarojot pēc vecuma un dzimuma. Apakšpētījums A ietvēra 180 kuņģa vēža pacientus un 180 dalībniekus kontroles grupā, savukārt, Apakšpētījums B ietvēra 81 pacientu ar OLGIM2-3 bojājumiem un 137 dalībniekus kontroles grupā. Plazmas marķierus grelīnu, TFF3 un pepsinogēnu I/II kvantificēja, izmantojot ELISA tehniku. Rezultāti: Apakšpētījumā A, salīdzinot kuņģa vēža pacientus ar kontrolgrupu, tika konstatētas nozīmīgas atšķirības biomarķieru līmeņos: grelīns(p = 0,001),TFF3(p < 0,001) un PGI/II(p < 0,001).Apakšpētījumā B, salīdzinot OLGIM 2-3 bojājumus ar kontrolgrupu, arī tika konstatētas nozīmīgas atšķirības: grelīns(p = 0,002),TFF3(p = 0,056) un PGI/II(p < 0,001).Biomarķieru kombinēšana uzlaboja diagnostikas veiktspēju,TFF3 un PGI/II attiecības kombinācijai demonstrējot AUC - 0,758(95%CI: 0,693 - 0,824),kas norāda uz augstu diskrominējošo spēju. Secinājums:Pētījums apstiprina plazmas marķieru, īpaši grelīna un PG/II attiecības, pielietojuma noderīgumu kuņģa vēža un priekšvēža bojājumu diagnosticēšanā. To iekļaušana klīniskajā praksē sniegtu iespēju efektīvai un neinvazīvai riska novērtēšanai,iespējams,uzlabojot agrīnās atklāšanas rādītājus un pacientu atveseļošanās rezultātus. Šo atklājumu turpmāka validācija,īpaši attiecībā uz TFF3, un papildu biomarķieru izpēte ir nepieciešama, lai uzlabotu diagnostikas precizitāti un samazinātu slimības slogu

Background:According to the WHO, Gastric cancer is a significant global health concern and is a leading cause of mortality due to late-stage diagnosis. This prompts the need for early detection methods to improve patient outcomes. Current diagnostic methods, while valuable, have limitations resulting in decreased surveillance. Non-invasive biomarkers such as ghrelin, TFF3, and PGI/II ratio offer promise for early detection. Aim: This study aims to assess the diagnostic utility of ghrelin and TFF3, individually and in combination with pepsinogen I/II ratio, for detecting gastric cancer and precancerous lesions. The study hypothesises that these biomarkers, especially when combined, enhance early detection and prognostic surveillance. Two sub-studies were conducted, with participants from clinical biobanks, ELISA techniques to quantify biomarker levels. Materials and Methods: This study includes a two-part observational, paired analysis design. Data was obtained from biobanks at the Institute of Clinical and Preventative Medicine and Riga East University Hospital. Participants underwent endoscopic biopsy for histopathological staging using the Houston-updated Sydney System utilising OLGA and OLGIM classifications. Two sub-studies were conducted, with participants stratified into groups based on staging and balanced for age and BMI. Sub-study A consisted of 180 gastric cancer patients and 180 controls (OLGIM 0), while Sub-study B included 81 patients with OLGIM 2-3 lesions and 137 controls (OLGA 0). Plasma markers ghrelin, TFF3 and pepsinogen I/II were quantified using ELISA techniques. Results: In sub-study A comparing gastric cancer patients to controls, significant differences were found in biomarker levels: Ghrelin (p = 0.001), TFF3 (p < 0.001), and pepsinogen I/II ratio (p < 0.001). Sub-study B, comparing OLGIM 2-3 lesions to controls, also showed significant differences: Ghrelin (p = 0.002), TFF3 (p = 0.056), and PGI/II ratio (p < 0.001). Combining biomarkers improved diagnostic performance, with the combination of TFF3 and PGI/II ratio yielding the highest area under the curve (AUC) of 0.758 (95% CI: 0.693 - 0.824), indicating excellent discriminatory power. Conclusion: This study confirms the usefulness of plasma markers, particularly ghrelin and the PGI/II ratio, in diagnosing gastric cancer and precancerous lesions. Their incorporation into clinical practice holds potential for cost-effective, non-invasive risk assessment, potentially enhancing early detection rates and patient outcomes. Further validation of these findings, particularly regarding TFF3, and exploration of additional biomarkers are warranted to improve diagnostic accuracy and reduce the burden of disease.