Aizstāvēšanās pret noziedzīgu nodarījumu robežas tiesu praksē

Abstract

Aizstāvēšanās robežu pārkāpšana ir tas moments, kad nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī esošai personai tomēr iestājas kriminālatbildība. Šo robežu regulējumam jābūt saprotamam un nepārprotamam, lai personas var paļauties uz to, ka pēc aizstāvēšanās pašas netiks tiesātas. Tomēr likuma regulējumā nav nepārprotami noteikts, kas personai jāņem vērā, atrodoties nepieciešamās aizstāvēšanās situācijā. Persona ne vienmēr var paredzēt, ka tās darbības nepārkāps nepieciešamās aizstāvēšanās robežas. Mērķis šim bakalaura darbam ir izpētīt pašaizsardzības robežas un nepieciešamās aizstāvēšanās institūta pamatnosacījumus, kā arī noskaidrot praksē pastāvošās problēmas. Darba noslēgumā autore izvirza priekšlikumus aizstāvēšanās robežu institūta uzlabošanai, lai personas varētu pēc iespējas retāk pārkāpt šīs robežas.

The breach of the limits of the self-defence is the moment when a person in a position of necessary self-defence is nevertheless criminally liable. The regulations governing these limitations must be clear and unambiguous so that people can rely on not being prosecuted after having defended themselves. However, the current legal framework does not unambiguously state what a person should take into account when in a situation of necessary self-defence. A person cannot always foresee that their actions will not go beyond the appropriate self-defence limit. The aim of this bachelor thesis is to research the limits of self-defence and the fundamental conditions of the institute of the necessary self-defence, as well as to clarify the problems that exist in practice. At the end of the study, the author provides proposals for the improvement of the institute of the limits of self-defence so that people can avoid violating these limits as rarely as possible.