Konkurējošās idilles: Telpas idealizācija un attīrīšana Pierīgas vasarnīcās

Abstract

Sezonāla pārcelšanās uz otrajām mājām jeb vasarnīcām ir vēsturiski un arī joprojām populāra atpūtas forma Rīgas iedzīvotāju vidū. Šī pētījuma datu kopums, kuru veido 13 daļēji strukturētas intervijas, naratīva analīze, un līdzdalīgais novērojums, atklāj, ka vasarnīcu iemītnieki tās iztēlojas un konstruē kā kvalitatīvi unikālas telpas, kas jēgpilni atšķiras no citām ontoloģiskām telpas kategorijām kā “pilsēta” vai “lauki”. Ontoloģiskā nošķiršana jeb attīrīšana, ko vasarnīcu iemītnieki veic, lai atbrīvotu šo telpu no naratīvām un materiālām ietekmēm, kas tiek asociētas ar pilsētu, rada unikālus tīrības režīmus, kuru centrā ir labsajūta, nostalģija un tiešs kontakts ar dabu. Šādi konstruētas, vasarnīcas kļūst par kontaktzonām, kas ļauj regulāri piedzīvot afektīvus stāvokļus, kuri manifestējas kā intensīvas ķermeniskas un emocionālas pieredzes, visaptverošs afektīvais klimats un izmainīta subjektivitāte attiecībā pret saviem iekšējiem stāvokļiem. Afektīvā loģika, kuru raksturo iemiesota, jutekliska un intuitīva uztvere, bieži rada dziļu pieķeršanos apkārtējai videi, kas ved pie vasarnīcas apdzīvošanas prakses turpināšanās daudzu paaudžu garumā.

The habitation of second homes, or vasarnīcas, has historically been and remains a popular type of leisure among the inhabitants of Riga. The data set of this research, consisting of 13 semi-structured interviews, narrative analysis, and participant observation, suggests that vasarnīcas are imagined and constructed by their inhabitants as qualitatively unique spaces that are meaningfully different from other ontological spatial categories such as the city or the countryside. The ontological separation, or purification, that the inhabitants perform to free these spaces from narrative and material influences that are associated with the city and thus experienced as being out of place, leads to vasarnīcas developing unique purity regimes built around pleasure, nostalgia, and unmediated contact with nature. Constructed in this way, the vasarnīcas become contact zones for reliably experiencing affective intensities that manifest as heightened emotional and bodily perceptions, all-encompassing affective climate, or altered subjectivity in relation to one’s own inner states. The affective logic, which is embodied, sensuous, and intuitive, often lead to the formation of deep attachment with one’s environment and to an intergenerational continuation of the vasarnīca practice.