Ārvalstnieku izraidīšana Imigrācijas likuma tvērumā

Abstract

Ārzemnieku izraidīšana no valsts ir institūts, kas būtiski ierobežo cilvēka pārvietošanas brīvību. Lai panāktu izraidīšanas procesa tiesisku un taisnīgu norisi, pilnvarotajām iestādēm būtu jāizvairās no iespējamiem cilvēka pamattiesību pārkāpumiem, kas var rasties gan izraidīšanas procesa gaitā, gan tā rezultātā. Šim nolūkam ir svarīgi izvērtēt iespējamo neizraidīšanas pamatu esamību katra konkrētajā situācijā, proti, noskaidrot, vai pastāv apstākļi, kas iespējams neļautu izraidīt personu no valsts. Bakalaura darba mērķis ir izpētīt un salīdzināt tiesību normu, kas nosaka neizraidīšanas pamatus, tvērumu, to nozīmi izraidīšanas kontekstā un iespējamus trūkumus to piemērošanā, kā arī atrast citas Latvijas izraidīšanas regulējumā saskatāmas nepilnības. Darba mērķa sasniegšanai tika izpētīta izraidīšanas institūta būtība, tiesu prakse saistība ar cilvēktiesību ievērošanu izraidīšanas procesā, kā arī izraidīšanas procesuālie aspekti. Pētījuma rezultātā tiek noskaidrots, kāda ir jēdziena “humānie apsvērumi” interpretācija izraidīšanas kontekstā un tas, ka šim jēdzienam var būt vairākas izpratnes, kāda ir nozīme starptautisko saistību ievērošanas pienākumam izraidīšanas procesā, kāda ir neizraidīšanas pamatu savstarpēja saistība un piemērošanas kārtība, kā arī tiek konstatētas vairākas nepilnības izraidīšanas regulējumā, kas var novest pie cilvēka pamattiesību aizskārumiem, un tiek piedāvāti priekšlikumi to uzlabošanai. Atslēgas vārdi: ārzemnieku izraidīšana no valsts, humānie apsvērumi, cilvēktiesības, neizraidīšanas princips, neizraidīšanas pamati, Latvijas starptautiskās saistības.

Expelling foreigners from the country is an institute that severely restricts the freedom of human movement. In order to ensure the legal and fair conduct of the expulsion process, the notified bodies should avoid possible violations of fundamental human rights that may arise both during and as a result of the expulsion process. For that purpose, it is important to examine the existence of possible grounds for non-refoulement in each particular situation, that is to say, to ascertain whether there are circumstances which would make it impossible to deport a person from the State. The purpose of the Bachelor's work is to examine and compare the scope of the legal norms laying down the grounds for non-refoulement, their significance in the context of expulsion and possible deficiencies in the application thereof, as well as to find other deficiencies in the deportation regulation of Latvia. The nature of the expulsion institute, the jurisprudence surrounding respect for human rights in expulsion proceedings and the procedural aspects of expulsion were examined in order to achieve the objective of the work. The study examines the interpretation of the concept of “humanitarian considerations” in the context of expulsion and the fact that this concept may have a number of insights, the importance of the obligation to comply with international obligations in expulsion proceedings, the interdependence and detailed rules for the application of the grounds for non-refoulement, and identifies a number of shortcomings in the expulsion regulation which may lead to an infringement of fundamental human rights and proposes to improve them. Keywords: expulsion of a foreigner from the State, humanitarian considerations, human rights, principle of non-refoulement, grounds for non-refoulement, international obligations of Latvia.