Pārrobežu ārpuslīgumiskās saistības Eiropas Savienībā: vispārējie noteikumi jurisdikcijas un piemērojamā likuma noteikšanai

Abstract

Pārrobežu ārpuslīgumisko saistību nodibināšanās nav retums un to sensitīvā rakstura dēļ izrietošie strīdi visbiežāk tiek risināti tiesas ceļā. Lai gan Eiropas Savienības privāttiesiskā regulējuma pārrobežu ārpuslīgumisko saistību jomā nozīmīgums netiek apstrīdēts, tam Latvijas tiesību zinātnē ir nepamatoti maz pievērsta uzmanība. Lai rastu risinājumu šai, autoresprāt, būtiskajai nepilnībai, maģistra darbā padziļināti tiek izpētīti Regulā Nr. 1215/2012 (Brisele Ibis) un Regulā Nr. 864/2007 (Roma II) ietvertie vispārējie noteikumi jurisdikcijas un piemērojamā likumā noteikšanā pārrobežu ārpuslīgumiskās saistībās. Rezultātā izveidots visaptverošs vispārējo noteikumu praktiskās piemērošanas apskats un izstrādāts ceļvedis jurisdikcijas un piemērojamā likuma noteikšanai, lai veicinātu saskanīgu Eiropas Savienības tiesību izpratni.

Cross-border non-contractual obligations are prevalent phenomenon, often necessitating resolution via judicial channels due to their nature. While the significance of the European Union’s private law framework concerning such obligations remains undisputed, the disproportionate lack of attention devoted to it within the realm of legal scholarship in Latvia is unwarranted. To address this deficiency, this master thesis aims to meticulously examine Regulation No. 1215/2012 (Brussels Ibis) and Regulation No. 864/2007 (Rome II), which detail general norms for establishing jurisdiction and determining applicable law for cross-border non-contractual obligations. The outcome is a thorough exploration of practical implementation of these general norms, culminating in a guide for navigating issues pertaining to jurisdiction and applicable law.